Māris Salējs:
Kā jau daudzi, pantiņus sāku rakstīt pusaudža gados. Tas, ka nu jau ir iznākušas četras dzejas grāmatas, ir apsēstības, laimīgas sakritības un labu dzejas skolotāju nopelns. Jau 80. gadu beigās esmu klausījies dziesminieku uzstāšanās Anglikāņos un Cēsu folkfestivālā. Kad 1994. gadā nokļuvu literātu vidē, iepazinos ar leģendāro dziesminieku Juri Vilcānu, dzejnieku Aivaru Neibartu. Taču uz palikšanu dziesma manā dzīvē ienāca, kad 2005. gadā satiku un iemīlēju savu nākamo sievu, dziesminieci un dzejnieci Zani Dauguli. Viņas dziesmas manai dzejai piešķīra citu dimensiju, atvēra to ar mūzikas un balss atslēgu. Var teikt, dzeja ieguva vēl vienu dzīvi.
Kopš 2011. gada, kad abi ar Zani piedalījāmies 2. Dziesminieku saietā, arī pats „personiskai lietošanai” esmu radījis dažas dziesmas ar dzejnieka Egila Plauža dzeju. Balsij bez pavadījuma. Notis nezinu, nevienu mūzikas instrumentu publiski baudāmā līmenī spēlēt neprotu, tādēļ atliek tikai balss. Iespējams, vērtīgākais ieguvums šajā procesā ir tāds, ka esmu sapratis, kā pie dziesminieka atnāk dziesma. Sevī ir jārada telpa, kurā dzejolim sākt skanēt. Ļaut tam meklēt savu intonāciju, elpu, ritmu, pauzes. Panākt frāzes un melodijas izaugšanu no viena avota. Daudzkārt mainoties, no šķietami amorfa intonāciju jūkļa (kā tāda slapja, tikko īzšķīlušamies, neglīta cālēna), beidzot iznirst viena, vadoša melodija, kurai tu drīksti kaut ko pielikt klāt vai noņemt, bet kura paliek – kā putna siluets pret debesīm. Siluets mainās – izpleš un sakļauj spārnus – taču tas joprojām ir tieši šis putns. Ja drīkst izteikt vēl vienu salīdzinājumu, dzejolis ir sēdošs putns, bet dziesma – putns lidojumā.
Ikdienā mans darbs ir saistīts ar literatūras pētniecību, atdzeju, tulkojumiem. Dziesma šajā pienākumu gūzmā ir kā atelpas, cilvēciskas esības mirklis. Mirklis, kurš dziesmas ilgšanas brīdī iestiepjas bezgalībā.