Kristaps Sudmalis:
Laikam jau vienmēr man bijis ko teikt, jo dziesmas rakstīju jau ļoti agri, vēl pat nebiju sācis iet skolā. Tagad jau par to varu pasmīnēt, jo grūti jau tagad tās saukt par dziesmām, vairāk jau tādi jociņi vien bija. Tā nopietnāk sāku jau vēlāk, kā jau desmitgadīgam puišelim pienākas. Arī tagad dažas joprojām skan, protams, pārtaisītas, lai būtu saprotamākas, vieglākas, varbūt pat pieklājīgākas. Tās varbūt bija pārāk dumpinieciskas. Agrāk izmantoju citu dzejnieku tekstus, kā A.Skujiņa, Fr.Bārda utt. Tad sajutu, ka paužu citu cilvēku stāstu, likās, ka pašam ir kas sakāms. Arī bija daudz dziesmu ar māsas Kristīnes tekstiem, jo viņai tikai pateicu domu un viņa rakstīja, un to dziedot bija sajūta, ka tieši tā es arī gribēju teikt. Jo vairāk dienas paiet, jo retāk rakstu. Jo, iespējams, jau iepriekš uzrakstītais vēl nav zaudējis aktualitāti. Bet, protams, pa reizei sevi palutinu un atļauju arī uzrakstīt ko jaunu. Bet ne bieži, jo arī savu pasauli negribu piebāzt tikai ar savām dziesmām. Mana agrākā un tagadējā nodarbošanās joprojām lielā mērā saistīta ar mūziku. Joprojām mana dzīve, varbūt jau klusāk un nemanāmāk, ir viens vienīgs rokenrols. Bet dziesmas vēl būs, kamēr vien mīlēšu un ticēšu, vēl būs.