Pārkārušas kājas pāri Lazdienas pilskalna malai, rudens saulē gulējām uz 21. gadusimtā tapuša labiekārtojuma. Izsapņojām “Gaismas kapsulu” – Ventspils bibliotēkas 95-gadei veltīto dokumentālo filmu (2015), kura saveda mūs kopā ar filmas aizkadra balsi – liepājnieci, dziesminieci un dzejnieci Maiju Kalniņu. Pabeigusi filmu, Dace aizgāja no darba Ventspils laikrakstā “Ventas Balss” un izvēlējās kāpt Popes kalnā.
2016. gada ziemā dzima ideja par VĀRTIEM, paralēli – doma par Popes muižas biedrības izveidi. Kā atceries to laiku?
Atceros Tavu priekšlikumu uzrunāt Maiju un uzaicināt dziesminiekus uz Popi. Lai arī doma par biedrības dibināšanu un aicinājums uz aktīvāku vietējo iedzīvotāju iniciatīvu vispirms nāca no Ingas Aulmanes, kura tur rūpi par tūrisma attīstību novadā, tieši šis bija spēcīgākais impulss mobilizēties biedrības dibināšanai, projektiem un pirmajām talkām Popes estrādē. Savukārt saimnieciskā plāksnē to aktivizēja gaisotne, kādā notika novada teritoriālā plānojuma izmaiņu sabiedriskā apspriešana – iedzīvotāju kūtrums.
Tu esi studējusi politikas zinātni. Vai bieži pārmaiņu procesi sākas no apakšas?
Tas ir ideālais modelis. Tā tam vajadzētu būt. Cilvēki lokāli vai profesionāli katrs savā nozarē vislabāk apzinās vajadzības, izprot problēmas. Tomēr nereti tieši tie, kuru rokās jau ir koncentrēta vara, veido sabiedriskās kustības, lai tā pasvītrotu savus – ne vienmēr ar patiesām sabiedrības problēmām un vajadzībām saistītus – mērķus. Šādas organizācijas tad kalpo kā sabiedrisks pamatojums viņu mērķu realizācijai. Atceros savas cienījamās pasniedzējas Ilzes Ostrovskas jautājumu mums – studentiem – par to, kas mūsuprāt valda pasaulē? Mēs savā naivumā toreiz atbildējām – tautas ievēlētas valdības. Taču de facto valda korporācijas un organizācijas, kas filigrāni nemanāmi veido demokrātisku valstu politiku. Protams, ir gana daudz pozitīvo piemēru, kur mazas cilvēku grupas ir izdarījušas lielas lietas savā reģionā. Tiesa, pietrūkst spēja sadarboties – apvienoties Latvijas mērogā. Dibinot Popes biedrību, sanācām kopā ļoti atšķirīgi cilvēki un līdz ar to dabiski radās iespēja domāt plašāk nevis paņemt tikai sociālo jautājumu, kultūras vai sporta jomu. Mums nav mērķis tikai atjaunot estrādi, pakāpeniski liekam kopā visu, kas vietējai Popes sabiedrībai ir aktuāls. Mēs nenorobežojamies un nekliedzam pret pašvaldību, ka viss pirms mums bija slikti, jo tā nav. Arī pašiem ir jāsadarbojas un jāsarunājas.
Tavs darbs biedrībā “Popes muiža” rezultējās lēmumā kandidēt pašvaldības vēlēšanās. Tiki ievēlēta.
Veidojot Popes attīstības stratēģiju, saskāros ar ļoti garo lēmumu pieņemšanas un realizēšanas procesu, ja esi sabiedriskās organizācijas pārstāvis vai iedzīvotājs. Ja vien neejam ar domu – re, man draugs vai paziņa, es caur viņu sarunāšu, nokārtošu. Sākot darbu biedrībā, man nebija doma kandidēt (kaut pēc tam biedrības aktivitātes ļaužu valodās tieši ar to tika skaidrotas). Pērn pavasarī ilggadējais un aktīvais Ventspils novada politiķis Māris Dadzis man piedāvāja kandidēt kopīgā sarakstā un, biedrības kolēģu atbalstīta, piekritu. Redzu, ka Ventspils novada domē ievēlētie deputāti ir gatavi strādāt ar interesi par attīstību, ne vien apstiprināt birokrātiskas prasības. Dažkārt mums vairāk jāapzinās, ka deputāti ir tiesīgi virzīt izskatīšanai tieši tos jautājumus, kuri ir svarīgi sabiedrībai, cilvēkiem nevis sistēmai, birokrātijai. Jāpiekrīt arī novada domes vadītājiem, ka tas slogs, ko dažādas regulas, ministra kabineta noteikumi un likumi uzlikuši pašvaldībām ir tik liels, ka administrācijas darbinieki ir spiesti strādāt ne tik daudz uz tām praktiskajām lietām, kas patiesi laukos ir vajadzīgas cilvēkiem, bet gan pareizi sakārtot papīrus.
Savu pieredzi politikas jomā esi audzējusi kopā ar cilvēkiem, kuru vārdi komentārus neprasa. Piemēram, tādi politiķi kā Dana Reizniece-Ozola ir tavi skolotāji un bijušie darba devēji. Ko ieguvi, ļaujoties pārmaiņām savā dzīvē?
Lielāku iekšēju brīvību un apliecinājumu tam, ka politikā var ne tikai ar melnajiem, bet arī ar baltajiem zirdziņiem – sakot, kā ir; nesolot to, ko nevar apsolīt; nenomelnojot oponentu; neejot ar nostāju „pret”, bet runājot par to, ko es varu, ko es daru, kādi ir mani ideāli un mērķi. Asiņainajai cīņai par to, kurš politiskais spēks dabūs sev vairāk vietu Saeimā – jā, tai, protams, ir ļoti liela nozīme, ja mēs skatāmies no klasiskās politikas teorijas. Iegūstot vairākumu, vari realizēt savus ideālos mērķus, bet, kā es šobrīd redzu, visa pamatā tomēr ir cilvēks. Jautājums ir, cik katrs pats esam brīvi savā izvēlē teikt taisnību un balsot tā, kā jūtam un redzam. Nedomāju, ka vietējās pašvaldī bas līmenī valda tādi pat nežēlīgi politikas noteikumi, kā nacionālajā. Lai arī mazliet alojos, kopumā jāsaka, ka Ventspils novada domē nav tāds politiskais zvēru dārzs un ir iespēja diskusijai, risinājumiem un kompromisiem.
VĀRTI mums, četrām rīkotājām, tiešām ir bijuši vārti – gan pirmie, gan otrie. Kādi tie ir bijuši priekš Tevis?
VĀRTI ir dziļi personiski manas iekšējās transformācijas aspektā, bet priekš manis VĀRTI ir arī Popes attīstības ceļš. Man ir ļoti, ļoti būtiski apliecināt pasaulei un gūt apstiprinājumu sev pašai , ka Popē ir potenciāls – estrādei, videi, ēkām... Es gribu dot sev un cilvēkiem iespēju smelties iedvesmu no tā. Par pirmajiem VĀRTIEM mēs pašas nezinājām, kas tur būs un kā sanāks, un vēl jo vairāk par otriem... Lai arī brīžiem likās, ka plānus nemaz nevarēs realizēt, viss tomēr notika. Radās palīgi un sponsori, informatīvie atbalstītāji. Man ir sajūta, ka tādejādi pasaule apliecina, ka virziens ir pareizs.
VĀRTIEM dzimstot kā dziesminieku pasākumam, kurš pulcē gan Austrasbērnus, gan citus dziesminiekus no visas Latvijas, otrajā gadā rasts ne vien jaudīgs vārds “Dullo dauku festivāls”, bet arī paplašinājums – Popes pilskalnā izskanēja Kārļa Būmeistera, grupas “Matters” un Maijas Kalniņas cikla “Laiks mūsu ir upe” pirmatskaņojums, Popes muižā – Ainas Kalnciemas klavesīns... VĀRTU gadījumā redzam, ka Liepāja un Ventspils spēj sadarboties.
Skanēs banāli, jo pēdējā laikā visi par to runā, bet tajā ir tik dziļa jēga – nesacensties, bet meklēt saskares punktus, vienam otru papildinot. Jā, es domāju, ka tas ir gan VĀRTU, gan biedrības “Popes muiža” tāds īpašais aspekts. Es nezinu vēl otru sabiedrisko organizāciju, kurā ir sanākuši kopā tik dažādi cilvēki! Kā mums iet apspriedēs! Tomēr mums izdodas salāgot viedokli! Pat ja savureiz viens aiziet apvainojies uz otru un ir pārliecībā par savu taisnību, tad nereti bijis tā, ka notikumi pierāda, ka taisnība bijusi abiem. Tas pats VĀRTOS – kā mums izdevās sapludināt otrajos VĀRTOS kopā tik dažādas lietas?! No tā, manuprāt, ieguva gan dziesminieki, gan profesionālie mūziķi un, protams, klausītāji!
Popes sabiedrība nedz VĀRTUS, nedz biedrības “Popes muiža” aktivitātes neuztver viennozīmīgi. Sastopamies gan ar vietējo ļaužu atbalstu un sirsnību, gan aizdomīgumu un ķircināšanu: “Uz priekšu! Nesiet nu to Laimes lāci!”
Laimi uz Sūnu ciemu Laimes lācis neaiznesa, beigās katram pašam bija jāņem slotas un lāpstas rokās...bet par neizpratni runājot un pat nosodījumu, kuru laikam jau es vissmagāk esmu izjutusi dēļ vēlēšanu aktivitātēm...
Jā, brīžiem ir gribējies mest plinti krūmos, tomēr arvien no jauna apzinos, ka vienīgais atskaites punkts ir mana sirdsapziņa. Cilvēkiem mēdz pietrūkt informācija vai tā ir maldīga – mēs ļoti labi zinām, kā rodas baumas...Un galu galā karam patiesi ir sava taisnība un nav teikts, ka manējā ir īstāka vai pareizāka par cita taisnību. Protams tai pašā laikā man aizvien kā dullajam Daukam gribas mainīt priekšstatus par to, kāda ir cilvēku vieta un loma vietā, kurā viņi dzīvo. Popes, kā jebkuras citas vietas, attīstība ir atkarīga ne tikai no tiem, kas Rīgā sēž un kas Ventspilī novada domē strādā vai pagasta pārvaldi vada. Vienlaikus tā ir atkarīga arī no katra paša. Tāpēc es priecājos par jebkuru, kurš domā līdzīgi un dara.
Lielākās vietējo aizdomas ir par to, ka biedrība “Popes muiža” vēlas uz kopējo resursu rēķina iedzīvoties. Nauda un materiālās pasaules labumi arvien ir likumsakarīgs rezultāts cilvēku sevis realizēšanai – mijiedarbībai ar pasauli. Kāda ir vīzija?
Kādēļ iestājamies par estrādes teritorijas savešanu kārtībā un gribam sakārtot muižu? Darām ar nolūku, ka tas viss cilvēkiem būs vajadzīgs un attīstīsies arī uzņēmējdarbība. Tas ir tas, ko mēs šodien saucam par radošajām industrijām, par ko runā visā Eiropā. Īpaši jau Latvijā radošās industrijas, uz zināšanām balstītā ekonomika var mūs izvilkt. Mums jāsaprot, ka tas ir pārpratums, ka daudzi saka – laukiem nav nākotnes! Tas laikmets, kurā atvēra lielu rūpnīcu un blakus uzcēla dzīvojamo pilsētiņu, ir aizgājis. Tehnoloģijas rada iespēju strādāt Ņujorkas biznesa centrā – fiziski atrodoties savā lauku mājā.
Nedomājot un absolūti dulli izsakot savu vēlēšanos, – kas lai priekš Tevis ir trešie VĀRTI?
Es gribētu, lai trešajos VĀRTOS jau mazāk sastopamies ar priekšstatu, ka piesaistām finansējumu kaut kādam Popē notiekošam lauku provinces tūdaliņ-tāgadiņ pasākumam. VĀRTI ir festivāls, kurā saplūst kopā kvalitāte, radoši risinājumi un tāds mazliet hipijisks brīvais gars. Tas ir brīdis, kurā klātesošie var atļauties sarunāties ar sevi. Vēlos, lai VĀRTI nes arī materiālu pienesumu, lai mēs katru VĀRTU rezultātā varam kaut ko konkrētu un skaistu uzbūvēt vai izveidot Popē. Ja pavisam traki, tad es gribētu, lai pēc nākamajiem VĀRTIEM varētu atvērt Popes muižas austrumu durvis un atjaunot verandu. Mēs gribējām pēc otrajiem, bet lai tad ir pēc trešajiem!
Ar Daci Vašuku sarunājās Ilze Meiere.