Jānis Rūcis:
Laikam jau nemaz nevar tik vienkārši atbildēt uz jautājumu - kad tu sāki rakstīt dziesmas? Jo tas ir ķieģelis uz ķieģeļa, ķēdes posmi, kas rindojas viens aiz otra.
Viens tāds posms bija vidusskolā klasesbiedru ietekmē radusies interese par ģitārspēli. Pirms vidusskolas es nebiju sevišķi muzikāls (manu mūzikas skolotāju skatījumā), nedziedāju un nespēlēju nevienu instrumentu. Bet kad satiekas pirksti un ģitāras stīgas, pēc mazas iepazīšanās neveiklības tie paši sāk rotaļāties. Varbūt tajā brīdī tu sāc rakstīt dziesmas, no kurām gan lielāko daļu uzreiz arī aizmirsti. Daudzus gadus vēlāk mans telefons bija pierakstīts pilns ar īsiem ideju fragmentiem, bet man joprojām nebija nevienas dziesmas, tie vienmēr tā arī palika fragmenti, nepabeigtu ideju bezgalīgas variācijas, sakrājušās digitālā kaudzē.
Cits posms aizsākās, nejauši nokļūstot starp Liepājas austrasbērniem, dzejniekiem un dziesminiekiem. Iepazīstot Austru Pumpuri, viņas pasaules izjūtu un izpratni par dziesmām, atklājot latviešu dzejnieku dzeju un latviešu tautasdziesmas. Šajā laikā daudz vairāk sāku apjaust valodas un vārda nozīmi; ko tie nes un spēj cilvēciskā mērogā un tautas mērogā, dziesmās un dzejā, sarunājoties diviem cilvēkiem vai sarunājoties ar sevi. Bet visvairāk mācījos un turpinu mācīties no šiem cilvēkiem – uzdrīkstēšanos, sevis pieņemšanu, dzīvošanu. Katrs sastaptais cilvēks ir iedvesmas avots, atgādinājums un pierādījums, ka un kā var, kad tu pats savā prātā pārstāj būvēt neredzamus šķēršļus.
Varbūt tu sāc rakstīt dziesmas tad, kad beidzot iemācies tās pabeigt? Vēl viens posms nostājās savā vietā 2015. gada vasarā, kad pieteicos uz Jauno dziesminieku koncertu Vislatvijas dziesminieku saietā bez nevienas savas dziesmas. Izvēlējos divus Liepājas dzejnieces Lauras Andersones dzejoļus un līdz augustam uzrakstīju divas dziesmas. Izrādās, pabeigt dziesmu nozīmē ne tikai spēt turpināt, bet arī spēt apstāties. Izrādās arī, ka dziesmu nemaz nevar tā pavisam pabeigt.
Gada laikā ir tapušas septiņas dziesmas ar Lauras Andersones, Katrīnas Rudzītes, Ronalda Brieža un Māra Salēja vārdiem. Kāds dzejolis klaji pasaka patiesību vai, gluži otrādi, nepatiesību, kāds cits to tik smalki ievij vārdos, ka var arī nepamanīt, kāds varbūt vienkārši liek kaut kam tevī iekšā notrīsēt. Kamēr top dziesma, atklāju un apgūstu dzejoļa dažādās šķautnes. Reizēm liekas – lai izprastu dzejoli līdz galam, ir jāuzraksta dziesma.
Nav arī viegli izstāstīt, ko man nozīmē mūzika, dziedāšana, dziesmas vai ko es vēlos pateikt. Jo šī valoda, ar kuru rakstu šīs rindiņas, man īsti nepadodas, parasti tajā vieglāk ir klusēt. Toties mūzika ir tā valoda, kurā vieglāk ir neklusēt. Vieglāk runāt, sarunāties un teikt to, ko tajā otrajā valodā neprastu vai neuzdrīkstētos, vai teikt to, ko nevar pateikt ar vārdiem.
Un tāpat kā valoda, tā ir tikai līdzeklis. Mūsu pašu radīts skaists un sarežģīts pavediens, kas vieno mūs un ļauj saprast vienam otru. Jo mums vajag vienam otru.