Jana Egle:
Dziesmas sāku rakstīt 2014.gada vasarā. Domāju, ka ļoti būtisks iemesls tam bija jau piedzīvotie 3 dziesminieku saieti, iepazīšanās un satuvināšanās ar dziesminiekiem. Tie smalkie, bet stiprie pavedieni, kas pamazām saistās no dziesmām uz sirdi, no sirdīm uz dziesmu. Man darbā ir klavieres, un jūlijā parasti tur neviena cita cilvēka nav. Tovasar katru dienu gāju uz darbu un biju pavisam viena. Kaut kā sagribējās izdziedāt to spilgto vientulības sajūtu un, reiz piesēžoties pie klavierēm, uzrakstījās dziesma Balts vilks ar maniem vārdiem. Dzejolis gan bija uzrakstīts jau 2002.gadā, kā veltījums dzejniekam Jānim Baltvilkam pēc kādas tikšanās Papes jūrmalā.
Mana ikdiena profesionālajā ziņa nav saistīta ar mūziku, strādāju bērnudārzā, taču dziedāšana ir ar mani kopš dzimšanas. Dziedāšana ne tikai publikai, bet visvairāk sev, sevis dēļ, dziedāšana kā elpošana, kā esība, dzīvības forma. Saziņas, sarunas forma – ar citiem, ar Visumu, ar vienmēr meklējamo un piepildāmo sevi pašu. Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju – tas ir par mani. Taču mūziku akadēmiski mācījusies neesmu. Un tāpēc man nav īsti nekādu ambīciju šai ziņā, es vienkārši dziedu.
Priecājos, ka beidzot esmu atļāvusi sev izdziedāt to, kas man visdziļāk sāp, un to, kas palīdz sāpei pāri tikt. Dziesmas rakstu, lai izskandētu no sevis ārā emocijas, savas ļoti personiskās izjūtas, un esmu pārsteigta un dziļi saviļņota, ka pamazām rodas arī klausītāji un līdzi dziedātāji.
Kamēr man līdzās ir kāds, kas manas dziesmas ieskandina ģitāras stīgās, un šobrīd tas ir mans dēls Jānis, droši vien turpināšu tās radīt. Pati nevienu instrumentu nespēlēju, tikai klimperēju taustiņus. Rakstu gan ar citu autoru dzeju, gan ar savējo. Pasaulē ir tik daudz labas, skanīgas un emocionāli bagātas dzejas. Gribas to parādīt citiem, un to es arī daru ar dziesmām. Aspazija, Velga Krile, Arnis Mincenhofs, tagad arī jaunā dzejniece Dita Putniņa. Dziesmas manī dīgst pasmagi, bet nenovēršami. Laužas kā asns caur asfaltu, ieraugot kādu sev īpašu dzejoli. Tas nenotiek bieži. Kad sajūtu kādu jaunu melodiju, kaut nakts vidū iedungoju motīvu telefonā, lai nepazūd. Un tad ir jāsēžas pie taustiņiem un jāmeklē, kā spēlējas vārdi, kā tie kārtojas ritmā un ielīst skaņās.
Dziesmu man nav daudz. Vēl pirmais desmits nav noslēdzies. Un es nevaru zināt, kurā brīdī tās pārstās nākt. Uzstāšanās reizēs labprāt dziedu arī citu dziesminieku rakstītās dziesmas – tās, kuras viņi radījuši ar maniem tekstiem. Un tas ir interesanti. Katram ir sava balss un savs vēstījums, kaut melodija un teksts viens un tas pats.
Foto: Kristīne Skrīvere