Masačūsetsas indiāņi viņu sauc par savējo. Latvieši klusi sačukstas, taujājot viens otram: “Kas tā tāda?!” Bet viņa… spēlējas ar tērpiem un krāsām, vāra zupas un saietos vieglu roku pabaro simtiem ļaužu, mīļo Latvijas mūziķus un zina tos stāstus un to dziesmu vārdus, kuri vien virtuvēs un aizskatuvēs dzirdami. Viņa – VINETA SKUDRA.
Ilgi gaidītajā Popes estrādes rekonstruētajā skatītāju zonas atklāšanas notikumā tieši kopā ar viņu un Rīgas dziesminieku pulku ieradās mans svētku prieks. Un VĀRTI bez viņas pavisam noteikti nebūtu tādi, kādi tie ir.
Tevī, visā, ko dari, kurp un kā ej, jaušama tik liela mīlestība, ka interviju gribu sākt ar tēmu: Tu un Tava bērnība.
Manas spilgtākās atmiņas saistās ar tēti – esmu tēta meitiņa. Dzimusi un augusi Liepājā kā vienīgais bērns ģimenē. Bērnībā ļoti skumu, ka man nav ne brāļa, ne māsas, tāpēc, spēlējoties ar lellēm, arvien sapņoju, ka reiz man būs ģimene un vismaz trīs bērni. Realitāte ir tāda, ka man ir pieci!
Man bija pasakains tētis, kurš prata sarunāt ar meituku. Drīkstēju ziemā ēst saldējumu, lai arī mans kakls bija vārīgs uz aukstumu, tētis to mazliet uzlika uz plīts sasildīt. Viņš man lasīja priekšā pasakas, bieži divatā vien braucām tur, kur acis rāda. Mums bija auto – Pobeda – tajā man bija spilvens, sega. Ja noguru, varēju pagulēt. Mums bija suns Džonis – mans draugs. Tētis man ļāva gan viņu sabučot, gan suņa būdā līst. No mammas tādu dāsnumu sagaidīt bija neiespējamu, viņas klātbūtnē visam bija jābūt ideālā kārtībā un pareizi!
Tētis bija uztvēris, ka man ir muzikālā dzirde, jo viņa draugiem mājās bija klavieres un es labprāt uz to taustiņiem plinkšķināju. Vakaros mājās rīkoju koncertus, tētim bija jāklausās manā dziedājumā. Kā šodien atceros savu mīļdziesmiņu “Laba slava sniedziņam”! Tētis runāja ar mani, ka vajadzētu doties uz mūzikas skolu un mācīties, bet ko es?! Gribēju ļoti dejot! Ļoti! Devāmies uz Liepājas Mūzikas skolu iestāties, bet es – mazs meitēns – sadomāju, ka dziedāšu “Aijā, žūžū, lāča bērni” dziesmas “Seši mazi bundzinieki” ritmā. Biju izgāzusies! Urā! Drīkstēju doties uz k/n “Vaduguns” dejot!
Liela, ļoti nozīmīga loma manā bērnībā bija abām omītēm, saņēmu milzu mīļuma devas, arī darbiņi tika ierādīti.
Kad sākās “lielā dzīve”?
Manī nav robežšķirtnes – “tad pieaugu”. Jā, gadi iet uz priekšu, notikumi raibu raibie, bet aizvien vēl jūtu, atceros bērnību, siltumu, mīlestību, kura man tika dota. Vēl aizvien man tīk bērnišķīgi pārsteigumu, ampelēšanās. Patīk visus darbiņus veikt viegli – arī tad, kad ir smagi, jo visu var veikt ar smaidu. Tas laikam iz tēta man šūpulī likts.
Savā ziņā “lielā dzīve” sākās tad, kad mēs ar mammu pārcēlāmies no mīļās, labās Liepājas uz man grūti pieņemamo Rīgu. Vecāki izšķīrās. Mācījos N. Draudziņas 7. vidusskolas 6. klasē, darbojos Mākslas darbinieku nama dramatiskajā pulciņā, dejoju tautas deju ansamblī “Gatve”, iepazinu Rīgu, bet vēstules rakstīju Švarcītei – deju skolotājai k/n “Vaduguns”, Liepājā. Vēlāk ieguvu profesiju – pārtikas tehnologs.
Nākamais “lielās dzīves” posms bija manu dvīņu piedzimšana! Viss, kas saistījās ar mazuļu audzināšanu, man bija jāapgūst dubultā. Un puikas – Mārcis un Klāvs – rūpējās, pārbaudīja manu izturību, pacietību, enerģijas devu par visiem 120 procentiem! Ar trim jaunākajiem viss bija ļoti viegli.
Kā un kad atgriezies Liepājā?
Atgriezos Liepājā jau kā daudzbērnu māmiņa. Vīrs, manu dēlu tēvs, negaidīti un pēkšņi devās citā saulē. Rīga vienai ar puikām dārga, pieņēmu lēmumu doties turp, kur labi, viegli, silti. Tur, kur jūtos esam mājās. Arī puikām Liepāja bija tuva, – dzīvojot Rīgā bieži braucām pie maniem radiņiem.
Atceros kādu Tavu ierakstu Facebook par to, ka savulaik pārdevi 35 hektārus mantotās zemes un no tās ar bērniem kādu laiku dzīvojāt. Tas bija senču pūrā dotais drošības spilvens spējajam dzīves pagriezienam?
Tas bija 2004. gads, kad atgriezāmies Liepājā. Ko darīt, kā izdzīvot vienai ar brangu bērnu pulciņu… Pieņēmu lēmumu pārdot mantoto zemīti. Pircēja bija ļoti ieinteresēta to iegādāties uz nomaksu. Tā bija mūsu iespēja nebūt nevienam parādā, nelūgt pabalstus. Saņēmām ikmēneša maksājumu naudā, kā arī lauku labumus - saknes un gaļu. Domāju, ka bez senču atbalsta šis darījums nebūtu varējis notikt. Gan tolaik, gan joprojām runājos ar viņiem, lūdzu piedošanu un sapratni, ka pārdevu viņu mīlēto un apstrādāto zemīti. Viņi ir man līdzās, to var just!
Taču bez pārtikas un naudas plūsmas, noteikti bija vajadzīgi arī emocionālie resursi. Tos deva būšana mūziķu vidē? Droši vien reti kurš nezina Tevi!
Mūzika ir mana “barība”. Esot projām no Latvijas, ilgstoši to nesaņemot, patiesi esmu badā. Latvijas mūziķi… jā, daudzi mani zina un es zinu daudzus. Atkal – tas iz bērnības. Sāku mācīties Liepājas 1. vidusskolā. Skolas aģitbrigādē lielie džeki – Valdis Alviķis, Jānis Šipkēvics, Uldis Marhilēvičs spēlēja, bet es tāds maziņš dejoju. Mēs pat braucām uz Latvijas televīziju, piedalījāmies konkursā “Ko tu proti?”. Bijām skolas mākslinieki!
Latvijā zināmais, izcilais fotogrāfs Valts Kleins bija mans klases biedrs, viņš uz Rīgu pārcēlās pēc 3. klases. Ik pa laikam joprojām tiekamies, mūsu bērni gāja Mežaparka bērnudārzā. Viņš mani dēvēja par meiteni ar skumjajām acīm.
Kā tas Tavuprāt nākas, ka tik daudzi mākslā talantīgie savā bērnībā mīlestību nav sajutuši? Un tas vijas cauri visai dzīvei kā nosalums. Tu proti sasildīt, uzvārīt zupu.
Es pēc savas būtības esmu mamma. Vispirms bērni (nav būtiski, kāds ir viņu gadu skaits), tad viss pārējais.
Negaidīti, neparedzēti manā dzīvē ienāca Andris, tas kurš Černovs. Man vajadzēja lidot uz Gēteborgu pie viena zviedru blūzmeņa uz viņa rīkoto festivālu. Mats bija nopircis man biļeti, biju jau Rīgas lidostā, taču… neaizlidoju. Zvanīju savam draugam Aivim Neimanim un jautāju: “Neimanīt, nu pasaki, kāpēc es neaizlidoju!?” Viņš atbildēja: “To mēs redzēsim vēlāk!” Un Neimanītim bija taisnība, jo tās pašas dienas vakarā uz Liepāju pie manis pieteicās braukt ciemos Andris… Ar to dienu, brīdi aizsākās šīs izteiktās mammas rūpes.
Vai juties vairāk kā viņa mamma vai tomēr arī mīļotā?
Drīzāk kā mamma. Radošam cilvēkam, publiskai personai ir vajadzīgs kāds, kurš uzklausīs, sagaidīs, būs blakus, paklusēs līdzās, vai vienkārši pabaros ar siltu zupu, tējiņu, maizīti vai atsauksies uz telefona zvanu naktī. Ar skaļiem aplausiem un skatītāju mīlestību vien nepietiek.
Kādā sarunā pieminēji, ka reiz Tevi Liepājas teātra aktieris Viktors Ellers nodēvēja par Latvijas hipiju ciltsmāti.
Černovs jau bija uz gultas guļošs, kad kopā ar Viktoru un Maiju Kalniņu devos pēc padoma pie dziednieces. Iedarbinājām visa veida palīdzību – līdzcilvēku, mediķu, mācītāja un arī dziednieku. Bijām aprēķinājuši laiku, kas nepieciešams, lai nokļūtu līdz Ventspilij un atpakaļ, bet laika apstākļi bija briesmīgi un notikumi Ventspilī īpaša stāsta vērti. Viktors nokavēja mēģinājumu, un pie vainas biju es – hipiju ciltsmāte.
Te nu gribas izklāstīt, kas manā skatījumā ir hipijs. Pirmkārt, brīvdomātājs. Tuvs dabai, etno mūziku un cilvēkus mīlošs, tāds, kurš skatās uz dzīvi caur pozitīvisma prizmu. Mīlēt – tās nebūt nav tikai attiecības starp vīrieti un sievieti, tas ir mīlēt visu dzīvo, kas ir mums visapkārt! Mīlu daudzus un vēlos savu mīļumu dot.
Mums ir mammas mīlestības piemērs – Austriņa. Viņas cilvēkmīlestība bija vārdos neaprakstāma. Mēs, tie, kuri pazinām, zinājām Austru Pumpuri personiski, esam izredzētie, mums katram no viņas ir kas dots! Par Austriņas dziedniecības spējām maz runāts, taču arī tādas viņā bija. Esmu to piedzīvojusi!
Dziesmām, mūzikai ir tikai un vienīgi sirds valoda! Arī VĀRTI ir lauks, kurā mīlestībā būt un dot, mīties, daudziem.
Uz trešajiem VĀRTIEM Tevi nepalaida, biji ASV.
Jā, biju izvēles priekšā – doties uz VĀRTIEM un Maijas grāmatas “Adrese – tepat blakus” atvēršanas svētkiem, vai ļauties Visumam un doties uz ASV, jo tā var gadīties tikai reizi mūžā! Ļāvos. Esot Masačūsetas štatā pie Cape Cod ezera, skaidri zināju, ka man ir jānokļūst pie wampanoag indiāņiem, viņu muzejā. Maija man uz ASV jau bija atsūtījusi dārgumus – savu grāmatu un mākslinieka Aivara Vamža darināto festivāla VĀRTI rotu. Jutu, ka man jādodas pie indiāņiem pēc svētības.
Tā bija karsta, sutīga diena, termometra stabiņš rādīja + 38 grādus pēc Celsija, biju nokļuvusi Mashpee pilsētiņā. Izstaigājot muzeja telpas, sajutu to visu kā savu, tik ļoti zināmu. No aizkustinājuma un atpazīšanas bira asaras. Mani uzrunāja gids – indiānis. Jautāja, no kurienes esmu. Teicu, ka no Eiropas, no Latvijas. Kakls bija ciet, bira asaras aumaļām, runāt vairs man netika ļauts… Indiānis mani apskāva, piekļāva sev un teica: “Nē, tu esi mūsējā!”
Ak! Un Maija Tev ceturtajos VĀRTOS uzdāvināja indiāņu galvasrotu…
Atguvusies no asaru plūdiem, zināju, kas man jādara. Devos uz vigvamu. Tur – ādas, somas ar bārkstīm, koka trauki, grebtas karotes ar saules zīmi, zalkša rakstu rotātas… Pavarda vieta. Noņēmusi no kakla VĀRTU rotu, turot to virs izdzisušajām oglēm, runāju klusiņām ar indiāņu vecajiem, lūdzu, lai dod savu svētību Popei, VĀRTIEM, Maijas grāmatai, Aivaram Vamzim un viņa rotām, Austrasbērniem. Rota manās rokās sāka griezties kā svārstiņš, sākumā lēni, tad aizvien straujāk un straujāk! Sapratu, ka mani sadzirdēja.
Prātā nevarēja ienākt, kā viss ir noticis tagad, šodien! Ceturtie VĀRTI bija kopā ar indiāņiem, mīlestībā, priekā, mierā. Popes estrāde, atguvusi savu spozmi, ieskandināta! Popes muižas pļavas iedziesmotas un ļaudis plūst, mīlestību dodot un saņemot. Maijas dziesmas, teksti ieraudzīs dienas gaismu albumā. Aivara rotas arī šogad mūs priecēja. Austrasbērni skan tā, ka zosāda metas klausoties un sirds dreb…
Kas Tavuprāt ir VĀRTI?
VĀRTI ir MĪLESTĪBA! Kā jau teicu, lauks, kurā mīlestībā būt, dot un mīties daudziem! Priecē tas, ka nav vajadzīgi vārdi, lai pateiktu – to jūt!
Ar Vinetu Skudru sarunājās Ilze Meiere.