Sveika, mīļā Pope!
Es rakstu Tev, sēžot virs pilsētas jumtiem un gaidu, kad uzausīs saule. Mākoņi, noguruši līt, kļuvuši viegli un atbrīvoti.
Saules gaisma pamazām iezīmē kontūras, pludina krāsas un uzzīmē šo vietu no jauna. Kā ik rītu.
Es sēžu terasē, virs pilsētas jumtiem, vēroju, kā vieta mostas un man jādomā arī par Tevi, Pope. Šeit, Dienvidjūras salā Maltā, uz kuru mans ceļš šoruden atvedis, es esmu satikusi atkal kādu vietu, kura iepriekš man bija tikai kontūra kartē un daži vispārzināmi fakti par to.
Nu tā vairs nekad nebūs.
Kopš šī rudens ceļojuma - ar Maltas vārdu manī dzīvos jaunas sajūtas. Vēl nezinu, kādas tās īsti būs un cik stipri manī iesakņosies. Taču skaidri zinu, ka caur šo satikšanos, es tapu maķenīt cita. Tā ar mani notiek, kad satieku vietas.
Kas gan kopīgs šī rīta sajūtām tālajā Vidusjūrā ar Tevi, Pope?
Daudz vairāk, kā pirmajā brīdī varētu šķist.
Vai zināji, ka pat rīta kafija katrā vietā garšo citādi? Nē, to nenosaka kafijas pupiņu malums un stiprums. Tas ir kas cits. Jā, arī tagad, esot šeit, es skaidri varu sajust Popes rīta kafijas smaržu un tā ir cita, kā Maltā, Liepājā vai citur.
Un manai balsij katrā vietā ir mazliet cita toņkārta un tā visam.
Un šorīt es gribu Tev pateikt, Pope, ka es vairs negribu zināt, kāda būtu mana dzīve, mans ceļš, manas labās un sliktās dienas, ja mēs nebūtu satikušās toruden.
Es negribu zināt, kāda būtu es šajā Maltas rītā - ja manī nebūtu Tavu sajūtu, Tavas notikšanas manī.
Satikšanās ar Tevi ir iekustinājusi un atvērusi durvis tik daudz kam manā pasaulē, ka vairs nav iespējams nošķirt, sašķirot. Tu esi atvērusi vārtus nozīmīgai daļai manas šodienas.
Paldies Tev, Pope, par to.
Sūtu Tev milzumlielus sveicienus no Vidusjūras. Mēs drīz tiksimies, mums vēl iraid ko kopīgi paveikt!
Sveicini savas pļavas, takas un ceļus. Sveicini savas alejas. Tiekamies. Drīz!
Maija
P.S. Iekš foto - koku aleja Maltā.