Kristīne Sudmale-Locika un Kristaps Sudmalis – ir māsa un brālis, no dziedošās Sudmaļu ģimenes. Sudmaļu ģimene agrāk aktīvi piedalījās ģimeņu Dziesmu Spietā, vēlāk atpazīstamāki kļuva televīzijas dziedāšanas svētkos “Dziedošās ģimenes”. Kristīne jau kopš 1982. gada ir austrasbērns, Kristaps tapa vēlāk. Kopā ar Austru ir izbraukāta visa Latvija krustu šķērsu, Popē gan vēl nav būts.
Kristaps un Kristīne, brālis un māsa, veido unikālu duetu. Abi spēlē ģitāru, sacer dziesmām gan mūziku, gan vārdus, gan arī izmanto draugu un sirdij tuvu dzejnieku dzeju. Koncertos pamatā izpilda savas dziesmas, arī Imanta Kalniņa, un viņu dziesmas ir par mīlestību, visos tās izpausmes veidos. Ļoti patīk arī dziedāt dziesmas bērniem.
Ikdienā Kristīne spēlē un dzied Liepājas sv. Dominika baznīcā, ir tur Sholas vadītāja, bet viņas prieks un acuraugs ir viņas ģimene un citi zvēri - vīrs, bērni, mazbērni, kaķi, putni, ūdensradības, suns. Kristīnes hobijs ir fotografēšana.
Kristīne Sudmale Locika:
Kādreiz jaunas dziesmas nāca lieliem blāķiem, tagad, kad dzīve mierīgāka – kā lieli svētki. Varētu teikt – dziesma nāk tad, kad redz, ka ir izveidojusies vakance viņai – vieta, kur viņa vajadzīga. Jā, un arī mazliet laika, uzmanības un klusuma viņai vajadzīgs, lai piedzimtu. Jeb – drīzāk – lai viņu noķertu kā garāmskrienošu vēju, kā putnu, kas ieinteresējies par graudiņu man saujā. Un tad jāgādā, lai neaizspurdz bez pēdām, kaut kā viņa jāpieradina.
Pēdējos laikos dziesmas nāk vienlaikus ar tekstu. Bet – pa laikam varu paņemt Gabrielas Mistrālas dzejas krājumu „Vīna spiede” (Knuta Skujenieka tulkojumā) – un ņemt uz dziedāt vai visu pēc kārtas. Mistrāla – tas ir kas īpašs.
Un nu jau es nejautāju, ko es ar dziesmu gribu pateikt. Es jautāju, ko tā dziesma grib pateikt man. Un dažreiz pat ne to – vienkārši ļauju viņai dzīvot pašai savu esamību, savu pasauli, kurā nav ne uzspiešanas, ne pamācības.
Un dažreiz – ikdienā – nav pat runa par dziesmu. Baznīcā dziedu un dziedam, un tās nav tik daudz dziesmas, kā lūgšana un sarunas ar Dievu, un tad, kad nepieciešams, tās ietērpjas melodijās – no kurienes nākušās? Vai jau bijušās vai no jauna uzvirmojušās?