Pasaules audekla toņu harmonijas šajā pavasarī pārsteidza ar vēl nebijušiem kontrastiem. Kādu dienu www.arterritory.com izlasu arhitektes Zaigas Gailes krīzes laika komentāru “Amulets pret pandēmiju” un domas atkal, kā jau tas aizvadītajos četros gados ierasts, aizdodas uz Popes muižu. Kolēģei Dacei Vašukai uzticēta muižas attīstības vīzijas izstrāde, dienas kārtībā tekoši jumti un citas ātru rīcību prasošas ligas, bet mani urda muižas Saullēkta durvis. Kopš 2017. gada, kad, meklējot festivāla VĀRTI turpmākas notikšanas vadmotīvu, piedzima domāšanas saullēkta ideja un vēlme to piedzīvot – atjaunojot agrīnajos padomju gados aizmūrēto Popes pamatskolas austrumu ieeju, esam to vērušas ar koncertiem, mākslas izstādēm, grāmatu izdošanu. Apzinoties, ka reiz pienāks diena, kad durvis taps kāda arhitekta uzzīmētas, manī arvien skanējis Zaigas Gailes vārds. Atzīšos arī, ka vairākkārt šo sajūtu esmu dzinusi prom, ieklausoties versijās, ka uzzīmēt mūsu durvis varētu arī kāds ar stipri mazpazīstamāku vārdu.
“Man arī nav bailes no nāves, drīzāk ziņkārība, kā tas varētu notikt, kad pavērsies tas baltais koridors ar gaismu galā. Arhitekta fantāzijas,” Zaigas Gailes rakstītais tik ļoti norezonē, ka jautāju Dacei – kā būtu, ja mēs uzaicinātu viņu pastaigā pa Popes muižu. Vēlāk, kad kopīgie mirkļi būs jau notikuši, ļaudis vaicās: “Apbrīnojami! Kā jūs pie viņas tikāt?!”
Pēc satikšanās Popes kalnā, saņemam no Zaigas vēstuli.
“Labrīt, Ilze un Dace,
Paldies par skaisto dienu Popes muižā! Bildēs var redzēt, cik priecīgi ir bērni un kā viņiem garšo zupa! Tas viss kopā bija lieliski – skaistā muiža, brīnišķīgie cilvēki, grezni klātais galds un garšīgais cienasts! Zupa, grauzdētie graudi un zaļumi, svaigi ceptā maize, balts galdauts, ziedošā kļava vāzē un krāšņā veranda. Viss līdz pēdējam sīkumam pārdomāts un ar mīlestību darīts. Īsta dāvana Latvijas dzimšanas dienā! Svētdienas rīta pie garajām brokastīm vēl pārrunājām.
(…) Skola ir ļoti labi sakopta, mierīgs prāts. Esmu redzējusi savos braucienos visādas nodzīvotas skolas muižās. Arī parks ir tīrs un caurredzams, viss apkopts. Roberta Grinberga atsegtais bruģis, to tūdaļ aizsūtīšu Ilmāram Dirveikam un Pēterim Blūmam, pie reizes arī Imantam Lancmanim. Īsts Provansas laidara pagalms!
Jūs labi strādājat, nekādas pievestas naudas un cilvēki nevar izdarīt to, ko var paveikt vietēja kopiena. Par Saullēkta durvīm: es domāju tālāk. Man nav materiālu, tūdaļ rakstīšu Dirveikam un lūgšu atsūtīt māksliniecisko izpēti. Nav jēgas izgāzt lielu sienas gabalu, ir jāatjauno veranda! Stādīsim tādu mērķi – Saullēkta veranda! (…)
Ar sirsnīgiem sveicieniem un pateicību,
Zaiga”
Pāris nedēļas vēlāk no Zaigas Gailes biroja arhitekta Filipa Pitena, kurš būs atbraucis veikt mērījumus, uzzināsim, ka veranda piederīga Bīdermeiera periodam. Laikam, kurā cilvēku savstarpējo attiecību vērte bija mirdzošs dārgakmens. Dzirdot vārdus “vēstuļu rakstīšana, muzicēšana, sarunas, grāmatu lasīšana” abas ar Daci Vašuku saskatāmies un saprotam, ka atkal un vēlreiz dzīve apstiprina mūsu – visu četru festivāla VĀRTI rīkotāju – intuitīvi ieto ceļu. Domāju arī par to, cik ļoti Zaigas Gailes vēstuļu maigais plūdums piederas notiekošajam.
Jūnija sākumā rakstu Zaigai paldies. Rakstu, ka nekur nesteidzamies un priecāsimies, ja verandas projekts taps saskaņā ar laiku un citiem darbiem. Viņa atbild:
“Mīļā Ilze,
Labrīt, tieši gatavojos Tev rakstīt un aicināt ciemos uz mūsu biroju! Filips ir verandu uzzīmējis un esam sagatavojuši projekta sējumu, kuru varētu virzīt saskaņošanai Mantojuma pārvaldē un vietējā būvvaldē.
Mums iekrita brīvbrīdis – un Filips pieķērās projektam. Ir tā, ka esam parakstījuši Jaunā Rīgas teātra būvēšanas līgumu un tūdaļ būsim ļoti aizņemti, bet kamēr viss iekustās, bija tāds labs brīdis un Filips uzzīmēja. Paldies par sirsnīgo uzņemšanu, puisis atbrauca pārņemts un iemīlējies Popē.”
Jau toreiz – 2017. gada jūnijā – kad dzima mūsu domāšanas saullēkta ideja, Dace Vašuka teica, ka tās varētu būt durvis uz visa Popes muižas ansambļa atdzimšanu. Sarunās ar biedrības “Popes muiža” kolēģiem vairākkārt esam sprieduši, ka mērķis nav piesaistīt jebkādu finansējumu, lai tikai ēkas neaizietu postā. Tam jānotiek jēgpilni un skaisti. Lai dzīvība, saimnieciska rosība atgriežas Popes kalnā, lai Popes pamatskolai gadu no gada pieaug skolēnu skaits. Lai vide un sinerģijā notiekošie procesi iedvesmo ļaudis tuvu un tālu.
“Filip, atver vīnu,” saka Zaiga, kad redz, ka mūs ar Daci un abus puišus ar videokamerām – Mārtiņu Brūnu un Vitāliju Vinogradovu – Berga Bazāra oranžās koka ēkas birojā pārņēmis mulsums. Arhitekte paraksta gatavo Saullēkta verandas projektu. Tas ir Zaigas Gailes arhitektu biroja dāvinājums Popes muižai.
“Kas tas?” Zaiga vaicā, kad nolieku uz galda festivāla VĀRTI avīzīti. Stāstām, ka pavasarī izziņotā plašā programma atcelta, bet VĀRTI tomēr vērsies. 25. jūlijā Popes estrādē notiks Imanta Kalniņa, Jura Kulakova, Jura Sējāna atjaunotās 1984. gada rokoratorijas “Kā jūra, kā zeme, kā debess” pirmatskaņojums grupas “Pērkons” izpildījumā un grupas “Turaidas Roze” koncerts. Zaiga noklausās un saka: “Es tur būšu!”
Skatāmies ar lielām acīm mūsu pašu veidotajā šī gada VĀRTU kolāžā. Jau pērn augustā esam tajā ielikušas arī senās verandas fragmentu. Esmu pateicīga. Visiem un ikvienam.
Ilze Meiere
