Andris Akmentiņš:
Esmu aizdziedājies līdz lūk, kādai situācijai –
1. Mīlu upes, jo īpaši Latvijas upes un cenšos tām palīdzēt. Arī mūsu valsts ir uzņēmusies stāvokli upēs nepasliktināt. Bet upju stāvoklis patiesībā pastāvīgi pasliktinās. Droši vien tāpēc upju novērtēšana valstī bremzējas. Tikmēr upes strauji aizaug, bet kad tās sāk tīrīt dažādos Eiropas naudas apgūšanas projektos, tad bieži vien muļķīgā veidā iznīcina zivju nārsta vietas un pašu mazupi pārvērš trīs metrus platā, seklā grāvī – lai tikai “apgūtu naudu”. Kad par to sāk runāt, tad dažādas zaļganas organizācijas, ministrijas, pašvaldības, nevis risina šīs problēmas, bet drīzāk apkaro mani.
Cīņa nav vienlīdzīga, jo es darbojos par velti, bet daudziem oponentiem par to maksā algas. It kā skaidrs – laukos skolas slēdz, kādas vēl upes. No otras puses – ja mēs slēdzam skolas, tad tērēt naudu, lai bojātu dabu, ir vēl nejaukāk. Tikmēr tūkstošiem cilvēku arī Latvijā pietiek enerģijas meklēt geo slēpņus, ķert pokemonus, tātad enerģijas un laika tautai pietiek. Teorētiski daudz vairāk cilvēku varētu reāli censties aizstāvēt savas upes. Man likās, ka izdosies šo mainīt. Bet kā pietrūkst? Dziesma tā noteikti nav, dabas aizsardzības dziesmu laiks manuprāt, ir pagājis. Arī talkas parasti ir lokālas un palīdz maz. Darba sākumā bija nedaudz vairāk naudas un veselības, varēju celt līdzi cilvēkus ar aizrautību. Tagad šīs priekšrocības ir beigušās, raugos drīzāk uz nākamo paaudzi, kas pārņemtu stafeti, bet dzīve nav stadions, un rinda pēc burvju nūjiņas nav samanāma. Neredzu, kā šajā cīņā varētu kas mainīties uz pozitīvo pusi, taču bez tās reālās klopes droši vien dziesmas būtu garlaicīgas un vispār nebūtu par ko dziedāt.
Jo par teorētiskām meitenēm dziedāt nav glīti, tā man šķiet. Meitenes tomēr ir jāmīl vispirms, pēc tam dziesmas par mīlu.
2. Manas dziesmas drīzāk ir vakara pārdomu mūzika, uzmundrinājuma un domu pārslēgšanas līdzeklis. Sāku tāpēc, lai spēlētu līdzi draugiem, kuri jau mācēja spēlēt. Turpināju tāpēc, lai iekrāsotu dzejas pasākumus – jo pats kā dzejas klausītājs jūtos neērti un nespēju ilgi nosēdēt uz vietas. Ko tad prasīt no citiem. Dziesmas top lēnām, vispirms melodija ar ģitāru vai dungojot automašīnā, lai zilbes krīt nejauši, kamēr ir skaidrs, par ko ir dziesma. Kad tas noskaidrojas, trūkstošie vārdi var aizpildīties vienā naktī vai 15 gados, bet ir visai droši, ka reiz aizpildīsies. Visbiežāk dziesmas tiek pabeigtas tieši pirms koncerta. Tas man šķiet labais tonis, ja koncertā ir pirmatskaņojums. Tāpēc vairāk par 1-2 koncertiem gadā man nešķiet normāli. Lielākais panākums mūzikā jau ir sasniegts – dziesma “Saule mani mīl” ir nonākusi Latvijas TV raidījuma “Modernais tautas tērps” fonā. Tādam kaktu mūziķim kā man tas ir milzīgs gods, nespēju iedomāties, ko vēl dzīvē sasniegt šajā jomā.
3. Ārpus mūzikas esmu margināls latviešu dzejnieks, kurš ik pa gadiem desmit izdod kādu grāmatu.
Tulkoju animācijas filmas dublāžai – kas nozīmē tekstu saskaņot ar zīmēto varoņu mutes kustībām, milzīga ķēpa. Strādāju Ventspils bibliotēkā, karot gleznas. Runā, esot prasmīgs kārējs. Audzinu 3 dēlus. Vecākais dēls mūzikā ticis daudz tālāk par mani – saprot notis, komponē, gūst balvas. Par šo stafeti varu būt laimīgs, šajā jomā tā ir notikusi. Ne visiem dāvāts ko tādu sajust dzīves laikā.