Mans pirmais nopietnais uznāciens uz skatuves kā dziesminiekam bija Pētera baznīcā, pašā Vecrīgas sirdī, pasākumā Bardu rudens. Tad vēl dziedāju A. Čaku. Tur arī aizsākās mana draudzība ar daudziem dziesminiekiem. Bija tādi, kas mani uzreiz nepieņēma. Viņi šaubījās. Bet lielākā daļa dziesminieku uzņēma kā savējo. Mani aicināja uz dažnedažādiem dziesminieku pasākumiem un pasākumus rīkoja arī man. Šajos pasākumos es dzirdēju daudz labas dzejas un tas fundamentāli izmainīja manu apziņu. Es sapratu, ka dziesma iegūst pilnību pie kvalitatīvas dzejas un tā spēj aizraut un dzīvot patstāvīgi. Tā arī es sāku meklēt savus vārdus. Sākumā gan tikai manas sievas Daigas vārdi, tad pievienojās A. Draguna, I.Riekstiņa, A. Aizpuriete, I.Ziedonis, O. Vācietis, I. Kulinskis, K.Skujinieks, V.Krille un citi...
Esmu no tās pirmās reizes Pētera baznīcā krietni paaudzies. Šogad esmu ieguvis balvu kā labākais dziesminieks. Nesen izdevu savu debijas albumu, kurš tika nominēts Zelta mikrafons pasākumā. Patiesībā es tikai vēl kāpju savā dzīves jēgas un piepildījuma kalnā. Un tas ir dziesminieku kalns. Kalns kurā kāpjot tu mācies dalīties ar pašu dārgāko, kas tev ir. Un man ir sirds, kura pukst pēc sava klausītāja. Un tā mēs dalāmies, es un viņš, bet pāri mums ir tas, kas mīt debesīs.