Inese Muižniece ir leģendārās latviešu dziesminieces Austras Pumpures ideju turpinātāja, Liepājas kultūrvietas “Austras istabas” atslēgu turētāja. Viena no tiem, kas veido Latvijas kultūras telpas plūsmu, viņas pārstāvētā biedrība “Austras biedrība” ir vienīgā Latvijā, kuras uzmanības centrā ir latviešu dziesminieki.
Ventspilnieki Inesi Muižnieci aizvadītajos piecos gados ir varējuši dzirdēt un iepazīt Popē notiekošajā festivālā “Vārti”. Viena no viņas iniciatīvām – Valda Atāla dziesmu grāmatas izdošana.
"Austras istaba" Liepājā iemājojusi telpās, kurās reiz bija naktsklubs "Pablo". Tas ir mecenāta Ivara Kesenfelda atbalsts dziesminieku kustībai, dziesminieces Austras Pumpures ideju turpināšanai?
Jā, telpas ir būtisks atbalsts, lai mūsu idejas īstenotos. Ikdienā pagrabstāvā esošā “Austras istaba” ir Austrasbērnu mēģinājumu telpa, bet pasākumos visbiežāk – aizskatuve. Mūsu rīkotie koncerti notiek turpat blakus – ekskluzīvajā mākslas galerijas “Romas dārzs” Berči zālē. Galerijas īpašnieks Ivars Kesenfelds bija Austras draugs un turpina tāds būt. Tolaik, kad 2017. gada nogalē sākām sarunas par telpām, pagrabā vēl bija "Pablo" bāra lete un citas tā laika liecības. "Austras istabu" atklājām 2018. gada 3. martā.
“Austras biedrības” organizētie dziesminieku notikumi pārsteidz ar kvalitatīvām afišām un skaidru, saprotamu valodu paziņojumos presei, vienlaikus – ar lielu pieņemšanu pret dziesminiekiem pašiem. Tā teikt - gan prāts, gan sirds.
Laikam tas manī, zvaigznēs un lielajā plānā ierakstīts. Bieži esmu vidutāja starp mūziķiem un tāmēm jeb starp radošo pasauli un racionālo domāšanu. Māksliniekiem jāļauj darīt savu lietu, nevis jānoliek priekšā fakts: vispirms uzraksti projektu, rīcības plānu un prognozē rezultātu. Tā var nograut radošo garu! Nereti klausos kāda radoša cilvēka stāstos, domājot, kā lai šos “putnus” ietērpj “projektu” valodā. Lidoju līdzi idejai, taisu tāmes un rodu no tā gandarījumu.
Kā pati kļuvāt par dziesminieci?
Mana satikšanās ar dziesminieku pasauli notika, protams, pateicoties Austrai Pumpurei. Esmu Austrasbērns, spēlēju ģitāru pie Austras kopš 14 gadu vecuma. Toreiz, kad vēru Austras ģitārspēles nodarbību durvis, noteikti neapzinājos, kur mani tas aizvedīs un ved joprojām. Austrai bija talants saskatīt, ko katrs prot vislabāk. Kad iegāju koncertu apritē, pamazām Austra man sāka uzticēt "savākt komandu", viņas vārdiem sakot. Pēdējos gados mēs bieži abas pārrunājām koncertu programmas, plānus, dalībniekus, un tālāko es sakārtoju – sasaucu, sarunāju to, ko vajadzēja. Kad studiju dēļ pārcēlos uz dzīvi Rīgā, Austra mani ieteica Zigmāram Kristsonam, kurš meklēja brīvprātīgos festivālam "Bardu rudens" Imantā. Tā nokļuvu pasākumu rīkošanas vidē. Daudzus dziesminiekus jau pazinu, pateicoties Austrai, bet daudzus iepazinu arī laika gaitā, rīkojot festivālus. Ļoti nozīmīgs man bija Dziesminieku saieta rīkošanas laiks ekosaimniecībā "Lielkrūzes" Jaunpiebalgas novadā. Pirmais saiets notika 2010. gadā, mēs mācījāmies darot. Toreiz, saieta rīkotāju Imanta Kulinska un Ulda Kākuļa uzrunāta, es apņēmos koordinēt dalībnieku autobusu, bet, kad ierados "Lielkrūzēs", ātri vien sapratu, ka darīšu arī visu citu, ko vajadzēs. Ar naudas pelnīšanu tam nebija nekāda sakara, par to pat neaizdomājos. Bija liels prieks un iedvesma. Un tā bija neatsverama pieredze – būt festivāla rīkotāju komandā kopš tā pirmās norises dienas. Signes Sniedzes uzrunāta, no 2010. gada Rīgā rīkoju arī regulārus dziesmu vakarus, autorvakaros aizvien dziļāk iepazīstot dažādus latviešu dziesminiekus.
Kas ir dziesminieks?
Tas nav mans mīļākais jautājums! Atbilde nav viegla un īsa, pie tam – jo dziļāk pēta, jo vairāk jautājumu rodas. Par dziesminieku mēs dēvējam cilvēku, kurš rada savas dziesmas un pats tās izpilda savā manierē. Visbiežāk dziesminieks uzstājas viens vai kopā ar kādu mūziķi, kurš viņa dziesmas muzikāli izgrezno. Ierastākais instruments – ģitāra, bet tikpat labi arī klavieres, kokle, ukulele un citi. Vispārpieņemtā norma ir, ka dziesminieks izpilda dziesmas, kurām viņš ir gan mūzikas, gan vārdu autors, taču to jāskata katras kultūras kontekstā. Latviešu dziesminieku tradīcijas attīstība norāda uz to, ka dziesminieki izpilda plašu repertuāru – gan savas, gan citu radītas dziesmas, gan arī tautasdziesmas. Austra Pumpure ir spilgts piemērs – dziesminiece, kura veikusi milzīgu ieguldījumu latviešu dziesminieku kustības attīstībā, nav sarakstījusi un izpildījusi savas dziesmas, taču ļoti daudzus iedvesmojusi to darīt.
Svarīgs ir vēstījums?
Jā, dziesminieki dzied par sev būtisko, par aktuālo savā laikmetā un sabiedrībā. Austra teica, ka ir svarīgi raidīt domu, smaidīdama piebilstot: “Kā šamanim!”. Ja nezini, ko gribi vēstīt publikai, tad uz skatuves nekāp. Haralds Sīmanis allaž saka: “Atnācu papaust”.
Nav noteiktu kritēriju, kas norādītu dziesminieka kvalitāti. Muzikālā izglītība nav mēraukla, jo arī bez tās var izpausties spilgts muzikāls talants. Lai gan dziesminieks ar zināšanām mūzikas teorijā noteikti ir ieguvējs. Nozīmīga ir dziesminieka personība – cik harizmātisks ir cilvēks, kā arī tas, ka dziesminieks ar savu uzstāšanos vēlas radīt klausītājā sajūtas un pārdomas. Svarīgi, lai vēstījums ir primārais mērķis, nevis sevis apliecināšana. Jāatzīst, ka reizēm ir otra galējība – dziesminieks tik ļoti koncentrējas uz savas idejas paušanu, ka, kāpjot uz skatuves, aizmirst par savu izskatu, sapucēšanos. Skatuve un sabiedrības vērtējums ir diezgan nežēlīgi. Iespējams, tāpēc liela daļa dziesminieku pēc tās nemaz nealkst. Man pat gribas teikt – biežāk mēs gribam dzirdēt dziesminiekus, nekā viņi dziedāt publikai, bet man gribas dziesminieku pērles atklāt pasaulei, parādot, ka viņu radītais ir viena no Latvijas kultūras vērtībām.
Jūsu ideja ir dziesminieka Valda Atāla dziesmu grāmatas izdošana – ar vārdiem, notīm. Tikko saņemta Valsts kultūrkapitāla fonda ziņa, ka piešķirts finansējums arī dziesmu ierakstam.
Rudenī aicinājām piedalīties akcijā #TuvsAtāls, ziedojot Valda Atāla dziesmu grāmatas tapšanai. Esmu ļoti pateicīga visiem, kas atsaucās, un priecīga, ka viss process norit veiksmīgi! Ilze Grunte tikko ir pabeigusi nošu pierakstu pēdējai no 50 plānotajām Valda Atāla dziesmām. Lai sagatavotu grāmatu izdošanai, Kristīne Locika notis šobrīd pārliek datorrakstā, dziesminieka meita Elizabete Atāls veido vāka dizainu. Ar Valdi esam vienojušies, ka grāmatas izdošanu īstenos izdevniecība "Dienas Grāmata". Savukārt, mēs, “Austras biedrība”, strādāsim pie tā, lai apkopotu Valda dziesmu ierakstus un nākotnē darītu tos publiski pieejamus.
Šogad plānots gan apzināt un apstrādāt jau esošos koncertierakstus, gan arī, ja situācija ļaus, veidot jaunu šā gada oktobrī Liepājā, Kultūras namā "Wiktorija". Esam izrunājušies ar Valdi un sapratuši, ka studijas ieraksti viņam nav interesanti. Viņš vēlas dziesmas ierakstīt koncertu laikā. Saprotami, jo tas ir ļoti būtiski – just savu skatītāju un raidīt domu.
Ja pandēmijas apstākļi ļaus, šovasar jau sesto reizi Ventspils novadā notiks festivāls "Vārti". Plānots, ka Austrasbērni Popē sabrauks jau nedēļu pirms, lai radošā gaisotnē apgūtu Arņa Miltiņa dziesmu programmu?
Pope Austrasbērniem kļuvusi par Svēto zemi. Smejos, bet tur, protams, ir daļa patiesības. Vieta, kur tiekamies, tajā brīdī ir mūsu svētnīca, jo beidzot mēs atkal varam skanēt kopā – just viens otru tā, kā to var tikai dziesmā. Zūd profesijas, gadi un pienākumi, paliek cilvēks un tas, kas mīt katrā no mums. Var jau teikt arī vienkāršāk, mēs satiekamies savā vaļaspriekā un visi kļūstam laimīgi darot to, kas ļoti patīk. Reti kuram Austrasbērnam muzicēšana ir pamatdarbs, visbiežāk tā ir sirdslieta brīvbrīžos.
Arnis Miltiņš ir viens no tiem lieliskajiem, pieredzes bagātajiem Austrasbērniem. Viņam ir skaistas, gaišas dziesmas, kuras ļoti vēlamies iemācīties, tādēļ izlēmām šogad Popē apgūt Arņa autordziesmu programmu un festivālā izpildīt to publikai.
Dziesminieku saietu ekosaimniecībā “Lielkrūzes” reiz kāda ventspilniece raksturoja kā fantastisku notikumu, kurā nav vienkārši iekļūt, jo dziesminieki ir slēgta sabiedrība.
Man grūti komentēt, jo man allaž šķitis, ka dziesminieku vide vienmēr ir bijusi atvērta sabiedrība. Cilvēki sirds vēlmes vadīti pievienojas dziesminieku pasākumu rīkotāju komandai un palīdz, kā vien var. Ticu, ka tas ir atkarīgs no katra personības, no apstākļiem un sakritībām.
Ja runājam par jauna dziesminieka iekļaušanos vidē, tas, protams, ir gana jūtīgs jautājums – kā tevi uztvers citi, kā publika reaģēs, kā spēsi iejusties. Es tomēr teiktu, ja dari no sirds un jūti, ka pats esi savā īstajā vietā, bailes ir liekas. Spilgts pierādījums ir jauno dziesminieku konkurss, ko pagājušajā gadā atsākām rīkot. Bijām ļoti pārsteigti gan par atsaucību no visas Latvijas, gan par daudzveidību.
Pērn, kad pandēmijas dēļ aizvērās arī "Austras istabas" durvis, jūs piesaistīto finansējumu ieguldījāt Austras Pumpures arhīva kārtošanai. Uzsākāt darbu. Ko paveicāt?
Jā, pasākumiem piešķirto finansējumu lielā mērā pārorientējām uz Austras arhīva datubāzes izstrādi, kā arī rīkojām dažus koncertus interneta tiešraidē. Pārliecinājāmies, ka mūsu skatītājs nav ekrānu vērotājs. Dziesminieku mūziku vislabāk baudīt klātienē salīdzinoši mazā auditorijā – tā, lai nepieciešamības gadījumā var sarunāties un sadzirdēt arī bez skaņu pastiprinātājiem. Tomēr, pateicoties tiešraižu pieredzei, guvām iedvesmu arī turpmāk koncertiem piesaistīt filmētāju grupu un kvalitatīvi fiksēt gan video, gan skaņu. Tie ir lieliski materiāli, kas tiek saglabāti vēsturei.
Ir viegli pateikt: “Taisām arhīvu!”, bet grūti, kad jāsaprot, no kura gala, lai tam visam ķeras klāt, kā iegrāmatot katru lietu jēgpilni un viegli atrodami. Šādas uzskaites sistēmas izveide ir mūsu lielā uzvara! Saturs pamazām tiek ievadīts un droši vien tiks veidots vēl vairākus gadus. Saskaņojot ar autortiesību aģentūru, mājas lapā www.austrasistaba.lv publicējam apstrādātos foto, video un arī audio materiālus. Verners Bokums un Silvestrs Sīlis turpina savu video arhīvu caurskatīšanu un materiālu montēšanu, ir apzināti arī Latvijas televīzijas video materiāli par Austru Pumpuri. Imanta Kalniņa IV koncertprogrammu Austras izpildījumā izdevām arī taustāmā mūzikas albumā. Tas bija unikāls atradums Austras mājās, par kura esamību paši uzzinājām tikai pērn!
Trīs mīļākās dziesmas, kuras izpilda citi, trīs – kuras izpildāt pati?
Austras Pumpures izpildītā Imanta Kalniņa dziesma "Kad visu laiku". Tā ir dziesma, kas palika ārpus mūsu izdotā mūzikas albuma, jo dziedājumā bija vārdu kļūdas. Neskatoties uz to, man šī dziesma ar visu piemirsto epizodi šķiet izcila un skar ļoti dziļi. Antas Eņģeles sacerētā un dziedātā "Sajūtos kā sapnis tīrs" un Ievas Akurateres dziesma “Tas šķēps”.
Pati labprāt izpildu Austras dziedāto Imanta Kalniņa dziesmu "Bāka" ar Māra Čaklā vārdiem, kā arī "Lūgšanu" jeb "Kamēr vēl dreb mana roka" ar Knuta Skujenieka vārdiem. Un trešā varētu būt kāda latviešu tautasdziesma pēc attiecīgā brīža noskaņas, piemēram, “Lec, Saulīte, rītā agri”.
Kāds ir šis laiks Jums?
Manu ikdienu veido mans 2,8 gadus vecais dēliņš Eliass, bet brīvbrīžos – viss pārējais. Pa dienu gatavoju ēst, kas absolūti nav mana komforta zona, bet mācos to iemīlēt. Palēnām tas izdodas. Vēl neesam uzsākuši bērnudārza gaitas, dzīvojam visi pa mājām. Kad Eliass guļ diendusu vai vakaros, kad viņš aizgājis gulēt uz nakti, manī mostas projektu rakstītāja. Nedēļas nogalēs ar vīru un mazo nereti dodamies uz laukiem, kas atrodas Saraiķos, Vērgales pagastā. Pagājušajā gadā tur sākām iekopt dzimtas īpašumu. Austrasbērni jau ilgu laiku nav klātienē redzēti, taču, pateicoties tehnoloģijām, tiekamies.
Dullu ideju, protams, netrūkst. Jau ilgi ceru, ka tomēr kaut kad pienāks laiks un iespēja sākt veidot visaptverošu mājas lapu par dziesminieku tradīciju Latvijā. Šogad ne, bet nākotnē gribētu. Manā personīgajā arhīvā ir daudz dziesminieku koncertu un festivālu audio ieraksti kopš 2010. gada. Kāda jēga, ka tie stāv manā datorā ar neizpētītu, neaprakstītu saturu? Ir jāraksta projekti par dziesmu pierakstīšanu notīs, koncertu filmēšanu, audio ierakstiem. Šogad pietiktu ar brīnumu, ka vasarā brīvdabā varētu notikt no marta pārceltais latviešu dziesminieku festivāls Liepajā – “Austrasdienas”!
Paldies par interviju!
Ilze Meiere, laikraksts www.ventspilnieks.lv