Atrast nemeklējot? Aptuveni tā Latvijas vasarā iepeldēja delfīns ar sauli uz vēdera, piesakot šī gada festivālu Vārti. Silto ūdeņu zivs ar dzemdi, kā delfīnus dēvēja senie grieķi, iespējams, arī ir vienīgais veids, kā atvērt septītos. Viņa beznosacījuma mīlestības gaismā sabirst iekšējie dialogi, ka ne jau uz šādu pasauli ir gribēts Vārtus vērt.
Grūti
Jau kopš pirmajiem Vārtiem 2016. gada augustā esam spēlējušās ar Credo dziesmā pausto: pa septiņiem vārtiem var ienākt cilvēkā prieks. Vēl vairāk – arī saskatījušas zīmes un jēgu tikt līdz septītajiem. Tikai... pēc spožajiem piektajiem, kuros ļaužu pilnā Popes estrāde dzirdēja atjaunoto Pērkona rokoratoriju Kā jūra, kā zeme, kā debess,īstu vulkāna izvirdumu grupas Turaidas roze izpildījumā un arhitektes Zaigas Gailes dāvinājuma – vēsturiskās Popes muižas verandas projekta – prezentāciju, ierastās dzīves trajektorijas ir būtiski mainījušās. Mūsu sestie Vārti, pandēmijas apstākļu dēļ piedzīvojuši īstu Big Bang jeb Lielo sprādzienu, sašķīda vairākos mazos, laikā un telpā izkaisītos notikumos: jauniešu iedvesmas dienā Popē kopā ar Māri Olti un Raimondu Dombrovski, divos dziesmu ugunskuros, dziesminieka Arņa Miltiņa daiļrades dokumentēšanā un Mārtiņa Freimaņa pirmo dziesmu koncertstāsta I am fine pirmatskaņojumāLiepājā. Kad janvārī sākām darbu pie šī gada notikuma, viena no Vārtu rīkotājām – liepājniece Inese Muižniece – mūsu virtuālās Zoom sapulces laikā jauši nejauši uzpunktoja saulespuķi. Tikai pirms dažiem mēnešiem apgūtā tehnika kopā ar nianses filigrāni tverošo Ineses dabu iemiesoja saullēktu, festivāla vadmotīvu. Nez, vai tas varētu nozīmēt, ka mums beidzot izdosies realizēt dzīvē Gailes arhitektu biroja dāvinājumu!? – prātoju es. Bet 24. februāris ir kārtējais slieksnis, pēc kura pasaule kļuvusi cita.
Prieku meklējot
Festivāla rīkošana jau tāda pati radīšana, kā viss cits, vien ir. Ja motivāciju uztur darba līgums, smejies vai raudi, bet saņemties un no sevis kaut ko izspiest ir iespējamāk nekā tad, ja no ailītes darba devējs tev pretī raugās paša seja. Tas iztukšītis, par kuru varējām runāt līdz Krievijas iebrukumam Ukrainā, summējas ar jaunajiem apstākļiem, un es pirmo reizi dzīvē sev un citām Vārtu meitenēm atzīstu – man nav, ko dot, es negribu neko rīkot. Negribu arī pat prasīt kaut ko sponsoriem, jo, šķiet, visi, kas var, palīdz Ukrainai.
Palūkojam, cik daudz naudas mums izdevies rast projektu konkursos, un nogriežam ziemā radītajai festivāla programmai sākumu un beigas. Izpaliks Credo zelta repertuārs leģendārā Valda Skujiņa un draugu izpildījumā, kā arī danči kopā ar Zeidiem. Popes vasarā izskanēs Liepājā dzimušais koncertstāsts I am fine, par kuru režisore, producente un multimāksliniece, arī viena no Vārtu rīkotājām Maija Kalniņa šogad savā pilsētā saņēma Kultūras gada balvu, un latviešu dziesminieku balsis nakts ugunskuros, autorkoncertos un noslēguma notikumā estrādē.
Prieku meklēju un piesaucu visos sev pieejamajos veidos – dāvinu un stādu puķes, atkal un atkal no jauna aicinu sevi uz notiekošo palūkoties ar pieņemšanu, smejos kopā ar bērniem un rakstu par iedvesmu, taču, ja godīgi, ir grūti. Un tomēr. Arī svētajās grāmatās brīnišķas miera ainas mijas ar nežēlību, kādu rada visu izmēru kāre apliecināt savu taisnību.
Nepārraut pavedienu
Saullēkta punktotāja Inese martā pieņem lēmumu neatlikt ilgi loloto sapni un kopā ar vīru, kurš var strādāt attālināti, un dēliņu dodas Eiropas tūrē, mērojot ceļu līdz Vidusjūrai Spānijas dienvidos. Hablas español? – Si, atbild Inese un sūta mums virtuālas pastkartes, kas izteikti disonē ar informatīvo telpu Latvijā un manā iekšpasaulē. Kad viņa, spāņu viesmīlību sasmēlusies, atgriežas dzimtenē un mēs uzdodam sev lielo jautājumu – būt vai nebūt 7. Vārtiem, Inese ir tā, kas pāris dienās sadarbībā ar datorgrafiķi Aigaru Milču uzauž afišas, nokārto biļešu tirgošanas lietas un uzraksta brīnumainu paziņojumu presei: «Šoreiz mūsu katra paša dullais dauka iet caur septiņiem vārtiem cerībā rast un sniegt prieku šajā savādajā laikmetā. Atkalsatikšanās klātienē, kopā būšana un dziedāšana – tas ir tas, kas rada laimes sajūtu, dod spēku, ticību un pārliecību par gaismu cilvēkos. Spēt saskatīt prieku un mīļumu vienkāršās lietās un, galvenais, vienam otrā. Dziesma kādam skan skaļi un droši, citam klusi kā lūgšanā, bet būtiskais – tā dziedē.» Viņai ir, ko dot, viņai ir, ar ko dalīties.
Dārgi
Biļetes šogad neadekvāti dārgas! – teic tie, kas šaubās. Tomēr mums citi cipari nesanāk. Un es domāju par to, cik maksā prieks. Piesēdusi Liepājā uz soliņa, Maija teic – lai skan dziesma, ir jāturpina dziedāt, citādi paliks tikai ieroču žvadzēšana.
Laimīga kā sarkanais āboliņš,
kā raspodiņš rasotā rītā
es velku 6 stīgas savā karogā.
Un dziedu. Es nevaru nedziedāt.
Es esmu. Un es nevaru nebūt...
/Maija Kalniņa/
Simboli
Uz mirkli mums šķiet, ka par vienu no septīto Vārtu procesiem kļūs jauniešu kvartāliņa iedzīvināšana Popē, kopā ar mākslas pedagoģes Ingrīdas Priekules-Andersones jau izaugušajiem audzēkņiem graffiti tehnikā radot Lennon Wall Pope*. Tā ir pasaulē izplatīta kustība, kuras pirmsākumi meklējami Prāgā. Imagine there's no countries // It isn't hard to do // Nothing to kill or die for // And no religion, too // Imagine all the people // Livin' life in peace** Tomēr piemērota siena pašvaldības redzējumā Popē neatrodas un nākas meklēt citu miera idejas nesēju. Tā pie mums atpeld delfīns un ceturtā no mums, festivāla rīkotājām, Dace Vašuka atzīstas, ka 2019. gadā, kad vērām Vārtus hipiju noskaņās, domājusi, ka esam tādi kā senili, mūsdienās atgriežoties pie 60.–70. gadu pēckara idejām.
Austrasbērni
No pirmdienas mazo Ventspils novada ciematiņu, vārdā Pope, kuru pirms dažiem gadiem, gatavojoties tūrisma izstādei Balttour, nodēvējām par aristokrātisko hipiju, sāks piedziedāt dziesminieces Austras Pumpures ideju turpinātāju, Austrasbērnu, balsis. Radošajā nedēļā taps koncertprogramma ar Valda Atāla, Kristīnes Sudmales-Locikas, Arņa Miltiņa un Imanta Kalniņa dziesmām. Un arī šoreiz neiztiksim bez sociālā manifesta. Šoreiz neaicināsim atjaunot estrādi vai vērt aizmūrētās Saullēkta durvis, šoreiz teiksim paldies. Festivāla pirmajos gados māksliniekus Popes muižā varējām izguldīt, pateicoties Annahites pamatskolas aizdotajiem matračiem. Tāpēc otrdienas vakarā Stiklu ciemā viesosimies ar Imanta Kalniņa un Mārtiņa Freimaņa dziesmām. Mīļi gaidīts ikviens, kuram nav vienaldzīgs Stiklu liktenis. Diemžēl šopavasar pieņemts lēmums īpašo bērnu skolu slēgt.
I am fine
«Manuprāt, koncertstāsts I am fine jeb Mārtiņš Freimanis pirms Tumsas ir visu pirms svētīgs darbs. Teju arheoloģisks izrakums, kas ir ne tikai vērtīgs kā atradums, kā liecība kāda spilgta talanta aizsākumam, bet kā jauns mākslas darbs, kas, izejot pamatīgu restaurācijas procesu, ieguvis savu patieso vērtību,» tā koncertstāstu vērtē mūzikas producents un mūziķis Guntars Račs. Šobrīd Liepājā ar Mārtiņa Freimaņa fonda finansiālu atbalstu notiek darbs pie dziesmu studijas ieraksta, lai jau rudenī tās satiktu savus klausītājus. Maija saka, – koncertstāstā atgriežoties 90. gados – laikā, kad viņa un Freimis mācījās Aizputes vidusskolā un nodibināja savu pirmo ansamblīti, izdevies iemiesot ko tādu, kas dikti der cilvēkiem šodienā. Visi trīs Liepājā izskanējušie koncerti piecēluši kājās skatītāju zāli, ļaujot māksliniekiem peldēties aplausu okeānā. Popē Liepājas mūziķiem pievienosies Ventspils Kultūras centra jauktā kora Kaiva dalībnieki, un, kas zina – varbūt pa septiņiem vārtiem patiesi ienāks cilvēkā prieks.
* Grupas The Beatles mūziķa Džona Lenona siena.
**Citāts no Džona Lenona dziesmas Imagine.
Teksts: Ilze Meiere
Uzziņai:
Festivāls Vārti dzimis 2016. gadā, satiekoties divām Ventspils novada Popes sabiedrisko organizāciju pārstāvēm un divām liepājniecēm, ar mērķi ieskandināt krūmos un kokos ieaugušo Popes brīvdabas estrādi. Otrajā gadā par festivāla vadmotīvu kļūst domāšanas saullēkts un tā iedzīvināšana caur aizmūrēto Popes muižas austrumu puses durvju vēršanu – vēsturiski tur atradusies grezna koka veranda.
Atrast Popes estrādes apklusušo balsi, atdot Popes muižai saullēktu, atgriezt muižas parka strautiņam spēku atkal plūst. Doties tālu, lai nokļūtu tuvu. Tieši tik maz. Un tieši tik daudz. Vai horizonts, kurš no Popes pilskalna paveras plašs un tāls, ir vienu, divu vai septiņu vārtu attālumā? Sēd uz sava soliņa dullais Dauka un domā. Nē, viņš nedomā, viņš jūt...