Kad janvāra sākumā Mājup devās Austra Pumpure, četras Kurzemes spīganas sprieda par to, kādiem būt otrajiem VĀRTIEM. Palaist Zemi Kosmosā un iedabūt Kosmosu Popes kalnā - bija šķietami nevainīgs, bet - pavisam noteikti - spīganu cienīgs darba uzdevums.
Kad viss sāka notikt, smiekli mijās ar asarām. Plīsa un tika restaurēti spoguļi, okeāna dzīlēs noslēptie dārgumi viens pēc otra iznira no ūdens kā augšāmcēlusies Atlantīda. Tieši tā sevi pieteica arī Popē dzimušās jaunās rakstnieces Laura Vinogradova stāsts "Von Behr(a)". Lauras dalība Dullo dauku festivāls VĀRTI ir daļa no brīnuma, kuru visi kopā piedzīvosim 21.-23. jūlijā Popes pilskalnā.
VĀRTU vēstnesis (VV) uzdeva Laurai trīs jautājumus un saņēma trīs atbildes. Lūk, šādas:
VV: Tavs stāsts "Von Behr(a)", kura fragmentus lasīsi 23. jūlija rītā Popes muižā, ir par baronesi Annu fon Bēru. Viņa ir īsta vai izdomāta?
Laura: Von Behr(a) ir gan īsta, gan izdomāta.Vēstures avotos, tajos, kas man zināmi, minēts vien tas, ka Johanam Dītriham Bēram bijusi sieva. Vārds Anna ir manis radīts. Bet viss pārējais...tas taču IR īsts. Viņas prieki un bēdas, viņas sajūtas un sapņi. Zaudējumi un ieguvumi. Kaut kas no viņas būs dzīvs un īsts vienmēr.
VV: Vai Tu attiecini uz sevi vārdus "jaunā rakstniece"? Esi pamanīta kolēģu vidū un tiec atzinīgi vērtēta. Tev tas ir svarīgi?
Laura: Mani mazliet mulsina, ka esmu rakstniece. Nekad neesmu domājusi par tādu kļūt, es vienkārši rakstīju. Izbaudīju to procesu. Spēlējos. Priecājos. Un tad pēkšņi - rakstniece. Mulsina, patiešām. Un kolēģu atzinība ir pārsteigums. Patīkams bezgala. Negaidīts. Jo kā jau teicu, nekad apzināti neesmu rakstījusi, lai būtu rakstniece. Man vienkārši ir ko stāstīt.
VV: Kādu likteni novēli savam stāstam? Teici, - mīļuprāt redzētu to grāmatā un pieejamu ikvienam popiņam.
Von Behr(a)i es novēlu grāmatu, bet viena pati tā būtu tāda maza grāmatiņa. Varbūt nākamvasar Popes muižā varētu notikt literārā nometne un tur rastos, kas jauns. Un tad to visu kopā, vienā lielā grāmatā. Padomā tik, Popes muižai būtu pašai sava grāmata!
Intervēja: Ilze Meiere