Sirsnīgs PALDIES no VĀRTU komandas LATVIJAS RADIO un žurnālistei INGAI OZOLAI par ierosmi Maijai rakstīt dullo dauku nedēļas dienasgrāmatu!
MAIJAS KALNIŅAS dienasgrāmata lasāma un klausāms arī tās stāstījums Latvijas Radio cikla "Latvijas dienasgrāmata". Dienasgrāmatā skan arī fragmenti no Maijas Kalniņas, Kārļa Būmeistera un grupas „Matters” koncertstāsta „Laiks mūsu ir upe”.
Paldies INDRAI ĶEMPEI par foto.
****
Pirmdiena, 17.jūlijs
Reizēm nedēļā ir astoņas dienas. Reizēm – tikai viena.
Mans laiks reti iekļaujas laika sistēmā – nedēļas piecas darba dienas un divas brīvas. Kopš brīža, kad esmu pati sev darba devēja un ņēmēja – mani darba cēlieni un ritmi veidojas pēc pavisam citiem parametriem. Dažkārt no pasākuma uz pasākumu, kurus rīkoju, vadu. Reizēm no teksta līdz tekstam, kurš uzrakstāms sev vai pasaulei par prieku. No sajūtas uz sajūtu, kā gribas un kā varu savu laiku dzīvot.
Šīs nedēļa pirmajai dienai vairāk ir svētdienas daba. Nupat novadītās kāzas tepat Kurzemē un steigts uz draudzenes kāzām Vidzemē – kāzu prieki iekrājuši sagurumu, kuru esmu nolēmusi pirmdienā pārvērst jaunā spēkā. Spēks būs vajadzīgs, jo šamās nedēļas nogalē – liels un jaudīgs notikums – dullo dauku festivāls VĀRTI netālu no Ventspils – Popē. Tas ir mūsu četru dullu meitu izauklēts pasākums, kurš notiks jau otro vasaru. Intensīvāk, vai ne tik ļoti – tā rīkošanai veltīts pusgads un nu ir klāt pats finišs. Tāpēc pirmdiena, lai tiek izbraukšanai ar velosipēdu, lūkojot, kā Liepājā beidzot zied liepas, rāmai pastaigai pa Liepājas Pētertirgu, noskaidrojot, kas ienācies Latvijas vasaras dobēs, mežos un laukos. Pirmdiena paiet – laistot istabas puķes un mēģinot nedomāt neko. Tā gluži neizdodas, taču domas, sajūtas un noskaņas tiek pārmītas, pārskaņotas un gatavas. Dullo dauku nedēļai.
Otrdiena, 18.jūlijs
Mirklis ir vērts vien tad, ja to dzīvo.
Lai arī esmu lielā mērā sava laika pavēlniece, manā laikā, ritmā un pienākumos ir arī manas ģimenes, dēlu un vīra, mūsu māju skaistie pienākumi. Tāpēc, paralēli darba čatam ar pārējām Dullo dauku festivāla VĀRTI rīkotājām, mēģinu saprast, kas jāizdara mājās, lai tad, kad trešdien došos uz Popi – dēlam būtu drēbes samazgātas un ledusskapī sapildīts tas, no kā mani puiši pagatavos sev ēdienu. Lai arī viņi paši to it labi pieprot, manai labai sajūtai – kad dodos prom no mājās – labpatīk aiz sevis aizvērt durvis namam, kuru esmu atstājusi kārtībā.
Paralēli – zvani, e-pasti māksliniekiem, skaņotājiem un citiem festivālā iesaistītajiem ļaudīm. Reaģēšana uz izmaiņām un mēģināšana pieņemt pārmaiņas bez panikas. Neplānoti izaicinājumi ir katra pasākuma neatņemama daļa, taču joprojām – izaicinājums visu tvert ar mieru. Ik reiz šķiet, ka bez tā mierīgi varētu iztikt. Lai arī tikai tāpēc pasākums ir dzīvs, ka tas top nerimstošs līdz pat tā izskaņai.
Dullo dauku festivāls VĀRTI šogad no manis sagaida ne vien rīkošanas darbus, man jāpaspēj sagatavoties arī svētdienas koncertuzveduma “Laiks mūsu ir upe” norisei.
Beidzot pasaule un es pati dzirdēšu vienkopus tās dziesmas, kuras mūziķi Kārlis Būmeisters, Edgars Znutiņš radījuši ar maniem tekstiem. Tapis vesels dziesmu cikls, kurš radīts teju trīs gadu garumā, bet vēl gaida savu nākšanu klajā - pilnā apmērā.
Ir tīkams satraukums, ka grupas “Matters” dziesmas un mana dzeja skanēs Popes senajā pilskalnā, taču vēl jāpaspēj sajust un atlasīt tos, kurus no saviem tekstiem runāt pašai papildus tiem, kuri skanēs mūzikā. Šis, man ļoti svarīgais darbs, jau kādu laiku atrodas darāmo darbu saraksta pašā noslēgumā. Jo “nedeg” taču. Ehh, tur tas arī paliek. Arī šodien.
Aiz aizlaikiem un tālāki aiz tiem
Uz laipas ezerā, kam nebija vēl vārda
Es dziedāju, tu meti sienu zārdā.
Es kūru uguni un sildīju tev tēju
Tu piedzimi.
Es piedzimt nepaspēju.
Krīt zvaigzne atpakaļ
iz zemes - debesjumā.
Un labība dzen asnu
Dziļi, dziļi zemē.
Līdz iemācīšos es
Par sevi sev - es derēt.
Trešdiena, 19.jūlijs
Pulkstenis zvana agri un, kamēr vīrs steidz uz savu ik rīta peldi jūrā, uzvāru kafiju. Dēls vēl guļ un mums ir mazs mirklis, lai ar savu lielisko pārrunātu gaidāmās nedēļas vējus. Dēls gatavojas Eiropas čempionātam minigolfā, kurš notiks Zviedrijā, līdz tam jāpagūst gan dokumenti sakārtot, gan citas lietas sarūpēt. Pavadu vīru uz darbu, un pulkstenis man ziņo, ka man ir tieši stunda, lai sakārtotu somās visu līdzi vajadzīgo. Tā kā esmu gana naska čemodānu krāmētāja, uz pulksteni nedusmoju, bet ķeros klāt. Laika sanāk vēl gana - gan vēl vienai kafijai, gan ar modušos dēlu parunāt. Tad gan – acis pārlaižu mājām, atvadu buča dēlam un lieku atslēgu aizdedzē savam mellajam kumeliņam – automašīnai.
Ceļš Liepāja – Ventspils man dikti mīļš. Posms, kur tas vijas cieši blakus jūrai, teju prasās braukt lēnām. To gan šoreiz nedaru. Esam paņēmuši autostopētājus no Lietuvas, kuri apceļo Latviju un vēl līdz pagriezienam uz Kolku aizvedami. Abi jaunieši Gintare un Andrius izvēlējušies nakšņot Latvijas mazapdzīvotās vietās un tagadiņ no Papes ceļo uz Kolku.
Pope sagaida bišu dziesmām. Vasarai netipiskie vēsie apstākļi – ļāvuši liepām ziedēt vien tagad – jūlija vidū. Rau re, nākas teikt paldies aukstajam laikam, lai tagad – uz dullo dauku festivālu paralēli mūsu plānotajiem koncertiem – notiktu bišu dziesmu svētki. Kad ieraugi rūgtuma jēgu, tas top salds.
Darbi gaida. Un darbu darām. Līdz vakaram te saradīsies prāvs brīvprātīgo draugu pulks. Estrāde jāsapucē, norādes viesiem uz katras ceļmalas jāierok. Ēdiens jārūpē un visu jau neuzskatīt.
Vakars nāk tīkamu fizisku nogurumu, ar saulrietu Rindas upē un vienas no festivāla rīkotājas – Daces rūpētu gardumu – vārītām cūku pupām. Prasās izslēgt telefonus un datorus, un ļauties vakara mieram, Popes meža ieskautajā namā, kurš uz šīm dienām kļūs par mūsu štābiņu.
Miers
Kad lieti līs
Nu un kas
Tirgus valsis
Laiks tevi redz
Zemes rīts
Tilti šonakt slēgti
Tāpēc ka tu
Tāpat vien
Dauka
Ceturtdiena, 20. jūlijs
Horizonts ir iedomāta līnija.
Pulksten 4 modinātāja zvans klauvē pie mana miega. Braucu uz Rīgu, lai atsauktos Latvijas Televīzijas aicinājumam – pastāstīt par dullo dauku festivālu raidījumā “Rīta Panorāma”. Dullo dauku - rīkotāju štābs atrodas meža ielokā, pie Rindas upes un agrais rīts novēlē veiksmes ar elpu aizraujošu miglas deju virs upes ūdeņiem un sakās gaidām atpakaļ.
Televīzijā sagaidu Kārli Būmeisteru, ar kuru kopā ļaujamies desmit minūtēm TV ētera, ko pieskandinām gan ar informāciju par gaidāmo notikumu, gan ar Kārļa dziedātu dziesmu iz mūsu kopēji radītā dziesmu cikla.
Jau pusdienas laikā esmu atpakaļ Popē, pārvelku drēbes un metos iekšā rosībā. Tik daudz praktisku, saimniecisku darbu vēl darāmi, to saraksts ir garš, taču – tas ir tik kaifīgi, kopēji visiem steigt, krāsot, rakt, iepirkt, veidot. Draugi – dullie daukas – mūsu palīgi pamazām ierodas klāt no Rīgas, no citām Latvijas vietām un mūsu komanda kā varens bišu strops rosās. Tikām īsto bišu miljoni – san virs mūsu galvām liepu gubās.
Vakarā dodamies visi uz Ventspils jahtu ostu, kur Ilze, viena no mūsu dullajām daukām – sarīkojusi varenu pārsteigumu – izbraucienu visai komandai jūrā ar kuģīti. Kuģa kapteinis Dainis Briedis – ir kolorīts un interesants cilvēks, kurš apceļojis visu pasauli, tagad sapratis, ka Ventu gan vēl uz šī planētas nav izpētījis. Nopircis kuģi un ļauj ļaudīm kopā ar viņu to darīt. Saulriets pie Staidzenes krastiem, mūsu dziesmu pavadīts, dāvina fantastisku noslēgumu garajai, bet tik ļoti skaistajai dienai. Mūsu vadmotīvs – ka , Vārtus verot un darbus darot - primārs ir mūsu pašu esības prieks un tikai tādējādi spējam to dot ļaudīm un pasaulē, nenoriet reizē ar sauli. Tas vēlreiz un vēlreiz apliecina, ka ir dzīvāks par dzīvu.
Piektdiena, 21. jūlijs
Ļaut laikam mūsos piepildīties.
Kas gan tas ir par brīnumainu spēku, kurš ir blakus, lai visi plānotie, jaušie un nejaušie darbi tiku pabeigti precīzi sekundi pirms sākuma. Par to turpinoši brīnos katrā pasākumā, kuru rīkoju. Nezināmo lielumu un vienību ir tik daudz, ka saplānot visu pa sekundēm iepriekš ir neiespējami. Un tomēr – tas vienmēr notiek. Vienmēr – mazu mirkli pirms – viss ir gatavs notikumam.
Tā arī šoreiz. Dienas vidū vēl skrejam kā bites pa stropu, netīrām kājām, rokām. Darbi rodas klāt un atkal klāt, ir brīdis, kurš satraucoši liek domāt, ka nepaspēsim… un tomēr. Pāris minūtes pirms atklāšanas – smaržīgiem mazgātiem matiem, baltiem dullo dauku krekliem mugurā – veram savus otros VĀRTUS.
Lūgušas simboliski šos Vārtus mums atvērt pašiem popiņiem – kurus pārstāv Popes folkloras kopa “Pūnika”, klauvējam un viņi atver. Cik tas ir svarīgi. Nebrist iekšā neaicinātam, iet tuvu un gaidīt un sajust, vai maz drīkst. Lai arī mūsu mērķi šķiet tik svarīgi pasaulei, jāsaprot, ka popiņi te mierā dzīvojuši un mūsu dullums var šo mieru patraucēt. Tāpēc mēs lūdzam, atveriet, te dullie daukas. Un priekpilnām sirdīm popiņi saka – nāciet, mēs jau arī dulli. Un sākas. Sākas dziesmas, brīnumi, satikšanās un atkalredzēšanās, deg uguņi ugunskuros, Zirgu stallī klāts balts galdauts uz galda. Plūškoka dzēriens smalkās glāzēs un bukstiņbiezputra, sklandu rauši - spēkam. Tad ļaudis, smaržīga siena smaržas apmīļoti, ļaujas. Ļaujas vietai, laikam un dziesmām. Haralda Sīmaņa, Ilzes Gruntes, Zanes šmites dziedājumiem Zirgu stallī un pēcāk – Pūķu pļavā pie ugunskura vienam pēc otra. Jo šeit sabraukuši dullie daukas, kuru esība ir dziedāt. Austrasbērni vēlē Austriņas gudrību – noaut kājas un atpīt sirdis. Un jau simto reiz kā pirmo – tiek dziedātas dziesmas. Līdz rīta šausmai.
Sestdiena, 22.jūlijs
Tuvplāns. Iet tuvāk. Šim rītam ir tāds uzdevums. Jo dullo dauku festivāla otrā diena sākas ar dziesminieku tuvplāniem. Maziem koncertiņiem muižas parka zālājos. Viens pēc otra dziesminieki iet tuvāk saviem klausītājiem un klausītāji dziesminiekam. Lai arī man gribētos gulēt zālītē un ļauties šim tuvumam, paspēju noklausīties vien Arni Čakstiņu un lietuviešu meiteni Vaivu. Priecājoties par atmosfēru un ļaužu sajūtām, atstāju tuvplānus un dodamies šeptēt, lai arī pārējie koncerti ritētu bez aizķeršanās un ļautu laikam mūsos piepildīties.
Dziesminieku lielkoncerts pulcē daudz klausītāju, pērn modinātā estrāde gavilē un dara savu darbu, savu estrādes uzdevumu – tā skan. Grupas “Zāle” koncerta laiku pavada rietoša saule un tā maģija, kas virmo Popē kopš festivāla atklāšanas un nu jau teju sataustāma fiziski. Tā neiespējami atstāstāma. Taču tās esība Notikumā ir galvenais jāvārds un galvenais tāpēc uz jautājumu – kāpēc gan šādi notikumi rīkojami. Blakus latvieši valodai šajos VĀRTOS skan romu, krievu un lietuviešu valodas, apliecinot, cik telpa kļūst pilnīga, kad vārtus veram patiešām plašus. Ne vien uz sevi, bet uz pasauli.
Diena noslēdzas ar nakts mistērijām, dzīvas uguns sildītām. Apmeklētāji neizklīst, bet bauda vēl ilgi naktī – dziesmas, vietu un laiku. Un, kas pats svarīgākais – paši sevi.
Sēdu pie ugunskura un baudu sajūtu, kura apliecina. Esmu savā vietā. Un savā laikā. Nav neviena lieka jautājuma, kādēļ ir vērts. Tie kļuvuši par vienu vienīgu atbildi – ES ESMU. Kā var tik maigi nebūt, maigi būt! Es neuzdošu jautājumus, kāpēc dzīvoju.
Svētdiena, 23. jūlijs
Ja laiks mūsu ir upe, tad ūdens tajā vien tad ir silts, kad mēs neesam šīs upes krasti, bet – tilts…
Svētdiena. Šķiet, ka 23. jūlijs. Kalendārs nav mūsu sabiedrotais. Pienākusi tā diena, ko ilgi esmu gaidījusi. Kārlis tuvojas Popei. Beidzot dzirdēšu piecu gadu darba rezultātu. Kārlis ir radījis dziesmas ar maniem tekstiem. Senais Popes pilskalns - tā bija pirmā vieta, kas mūs sauca, kas čukstēja mums – kā būt Popē. Gribu viņam pateikt, paldies, par to, ka sauca! Izrādās, viņš ne vienmēr ielaiž. Pagājuša gadā neizdevās uzrīkot vienu pasākumu milzīga lietus dēļ. Arī šorīt notika pārpratums. Aparatūru, kas bija jāizliek pilskalnā, nonāca estrādē. Labi, ka puiši bija profesionāli. Tas apliecina, ka kalns laiž pie sevis pamazām. Man ir liela sirds atbildība. Vai mana sadomāšanās, ka es šeit varu runāt savus tekstus, vispār notiks. Ar ko vēl šī diena ir īpaša?! Gaidot VĀRTUS, man vīrs solīja, ka viņš būs klātesošs. Vīra klātesamība man ir īpaša. Mirkli pirms VĀRTIEM, viņš saka, ka būs. Daudz vārdu ir rakstīti manam cilvēkam, manam vīram. Prieks redzēt, ka cilvēki nāk pie kalna. Sirreāli redzēt, dzirdēt mūziku te skanam. Mūziķi feini apmulsuši.
Kārlis sāk stāstīt stāstu, dīvaini, tas vairs nepieder man, tas pieder pasaulei. Iet un veido jaunas formas, katrs skatītājs paņēma ko savu. Tas ir ļoti skaisti. Savu dažādību vajag turēt godā un nebaidīties no pārējās dažādības, kas pasaulē, tikai tā mēs varam būt pilnasinīgi. Kalns mums to ļāva šajā stundā piedzīvot. Kalns apliecināja, ka Jūsu dullums ir vietā, tā nav tikai cilvēciska sadomāšanās par domāšanas saullēktu, ko jūs te sludināt!
Viss ir viens – dullais dauka nav gājis bojā, dullais dauka ir nācis dzimt!
prast
vasarot, ziemot un rudeņot
brist laikā iekšā un pavasarot
kaudzēm, pa druskai vai pilienam
bet iekšā. pavisam un nebēguļot.
prast
vakarēt, krēslot un nosūbēt
vīstot pie viena un noziedot
tā noziedot, ka elpa raujas ciet
tā mirt. kā piedzimstot.