Uldis Meļķis, postfolkloras grupas "Zari" ģitārists un Liepājas kultūras nama "Wiktorija" saimnieks
Gada nogalē iznācis grupas pirmais albums "Sazaroti", kurš nominēts Mūzikas ierakstu gada balvai "Zelta Mikrofons". Kopā spēlējat jau vairākus gadus un esat pieredzējuši mūziķi. Aicinājumu būt daļai no trešajiem VĀRTIEM Popē uzņēmāt ar lielu prieku. Par ko ir šis prieks?
Vispirms jau, protams, ir prieks par jebkuru piedāvājumu spēlēt. Tas nozīmē, kas tas, ko tu dari, kādam ir vajadzīgs. Bet šajā gadījumā prieks ir arī par ielūgumu tieši uz Popi. Tik daudz ir dzirdēts un redzēts, bet nav tur būts. Nezāļu ravēšana no estrādes dienu pirms lielkoncerta... Gribas redzēt, kā ir izdevies iekustināt lietas, kā tas tagad attīstās, uzņemot lielāku jaudu.
Esat sekojis līdzi, pamanījis VĀRTU procesus. Kā Jums šķiet, kāpēc tieši liepājnieki nevis radoši ļaudis no tuvākas apkaimes ir tie, kuriem ir izdevies dot spēcīgus impulsus Popes kultūras dzīves, estrādes atdzimšanā.
Tas ir līdzīgi kā liepājniekiem ar jūru. Kad atbrauc rīdzinieki, viņi vienmēr to novērtē, bet, dzīvojot Liepājā daudzus gadus, mēs pierodam un aizejam reti. Ar Popi, domāju, ir līdzīgi. Un Maija... Maija un viņai līdzīgie redz skaistumu pat zem lielas sūnas.
Vai Jūsu izlolotais kultūras nams Wiktorija arī ir stāsts par spēju saskatīt skaistumu zem sūnām?
Jā... Tas ir stāsts par mēģinājumu telpām mūziķiem Liepājā, kuras atrast nav vienkārši. Kur nu vēl ģitāristu lielansamblim piecpadsmit cilvēku sastāvā. Šīs ir kādas piektās telpas, visās esam spēlējuši vairākus gadus, kādu laiku bijusi vairāk bohēma, kādu mazāk, bet kurināt lielu zāli tikai tāpēc, lai vienu reizi nedēļā paši muzicētu... Tā sākām. Cilvēkiem patīk, viņi redz telpas potenciālu. Tagad, kamēr runājam, skatos uz jauniešiem, kuri mēģina rītdienas izrādi. Pie mums mēģina mūziķi, divu teātru kolektīvi, regulāri notiek pasākumi apmeklētājiem. Tas, kas pirms diviem gadiem bija sapnis, ir šodienas realitāte.
Jums ir izdevies savu bohēmu...
...pārvērst tādā nopietnākā pasākumā.