Par Austrasbērnu radošo nometni
Ventspils novada Popes muižā 2018. gada 16.-22. jūlijā
Jau gana laicīgi – 4 mēnešus pirms nometnes sākuma jeb šā gada 20. martā – Inese Austrasbērnu feisbuka profilā izsludināja pieteikšanos dalībai. Ideja par Austrasbērnu radošo nedēļu pirms kārtējā Dullo dauku festivāla Vārti Inesei bija dzimusi vēl agrāk, kad kopā ar pārējām Vārtu vērējām – Maiju, Daci un Ilzi spriedušas, ko katra vēlas vēl īstenot nākamajos Vārtos (kas ir Vārti, par to nedaudz zemāk). Inesei bijis būtiski, un ļoti vajadzīgi, sarīkot Austrasbērnu nometni kaut šādas vienas radošās nedēļas veidā. Sirdsbalss aicinājums teica priekšā, ka vajag Austras Pumpures iesāktā darba turpinājumu, ka jāatjauno kopības sajūta Austrasbērnu vidū, lai veidojas jauna tradīcija un tai ir dzīvotspējīgs turpinājums.
Iegūtais valsts finansiālais atbalsts nodrošināja 30 dalībnieku uzturēšanos un nakšņošanu Popes muižā, kā arī trīsreizēju ēdināšanu nedēļas garumā, līdz ar to varēja ieplānot skaistu vasaras nedēļu kopā ar Imanta Kalniņa un citu autoru dziesmām. Apņēmības un uzdrīkstēšanās rezultātā varēja notikt tieši tā, kā bija iecerēts – sapulcināt vienkopus Austrasbērnus, lai rimti un nesteidzīgi, bet emocionāli ļoti piepildīti vadītu radošo nedēļu. Tās laikā ik dienu tika spēlētas un dziedātas jau agrāk zināmas un arī vēl līdz tam lielākajai Austrasbērnu daļai nezināmas dziesmas.
Vadošo lomu dziesmu apguvē, to izspēlē, sabalsošanā, instrumentu spēlē un kopīgas idejas uzturēšanā uzņēmās Kristīne. Pateicoties tam bija iespējams noslīpēt sīkākās muzikālās nianses, kuras atsevišķos koncertos panākt nav nemaz tik viegli. Katra dziesma tika izdziedāta un izspēlēta vairākkārt, turklāt – ne tikai katru jaunu dienu, bet gan vienas dienas laikā atkal un atkal no jauna. Tas ļoti palīdzēja nostiprināt gan dziesmas skanējumu, gan saliedēja arī visus iesaistītos. Tika meklēti un atrasti muzikālie pavadījumi ar ģitāras, akordeona, vijoles, kokles, ukuleles, pat dūdu un kahona ritma iespēli. Bet būtiskākais visā šajā procesā bija kopā būšanas un radīšanas prieks, caurvijot harmonisku, dažkārt pat meditatīvu noskaņu, kura nelaida vaļā arī pēc kārtējā vakara mēģinājuma.
Radošās nedēļas pozitīvie aspekti ir ne vien kopā muzicēšana un dziesmu skanējuma noslīpēšana, bet ikdienā nepietiekamās kopā būšanas atgūšana. Tur mēs visi it vienādi bijām, kā dzied Imanta Kalniņa dziesmā ar Māra Čaklā vārdiem Lilioms. Mēs visi bijām sanākuši no dažādām Latvijas vietām, lai kopā noreibtu pat bez alus un nestu vienu, mūžīgi plīvojošu karogu – mīlestību. Uz dziesmu, uz mantojumu, kuru mums tik dāsni visam mūžam atstājusi Austra. Pateicoties tam, ka bijām kopā sasaukti tad, kad Austra varēja būt mūsu vidū, bija pašsaprotami būt kopā arī šobrīd. Un arī radošajā nometnē Austras gars bija visur klātesošs. Tieši tas mūs spārnoja atkal un atkal dziedāt gan brīnišķīgās Imanta Kalniņa dziesmas, gan iemācīties jaunas, Austrasbērnu pašu sacerētās.
Par īpaši emocionālām varētu nosaukt tās dziesmas, kuras bija jaunums, un, ne tikai man, šo rindu autoram. Imanta Kalniņa dziesmā ar Māra Čaklā vārdiem Uzdāvini man, kā arī komponista otrā dziesmā ar Broņislavas Martuževas vārdiem Vēl es varēja dziļi sevī izjust un izdziedāt tik trauslu, vēl neatpazītu sajūtu kā bijība. Par to, ka katra skaņa un katrs vārds ir tik būtiski, tik precīzi kā īlentiņš. Precīzi noteiktā vietā un laikā. Dziedot un spēlējot, gaisā virmoja brīnišķa sajūta, kā trausls pieskāriens, kā liega, lēna un mierīga vēsmiņa. Šīs dziesmas satuvināja, jo tajās mēs īpaši ieklausījāmies, kā tās skan. Un kā mēs – Austrasbērni – tās caur sevi izceļam.
Radošās nedēļas laikā Austrasbērni ne vien muzicēja, bet piedalījās arī ļoti nozīmīgā procesā – zirgu staļļa tīrīšanā, atbrīvojot to no veciem jumta dakstiņiem un ķieģeļiem, lai arī turpmāk, kā tas jau bijis vairākus gadus iepriekš, šai vietā varētu rīkot koncertus, kinovakarus, Ziemassvētku un dažādus citus pasākumus. Līdzīgas talkas vietā, kur radošās nedēļas noslēgumā tika atvērts jau tradicionālais Dullo dauku festivāls Vārti, rīkotas katru gadu.
Pats pirmais pasākums jau pašiem talciniekiem šogad bija īpaši nozīmīgs kinovakars –1978. gadā tapušās spēlfilmas Tavs dēls sirreālistiskā skatīšanās uz staļļa sienas ekrāna vietā, kur, uz mums raugoties, dažās filmas epizodēs dziedāja Austra. Filmas ievadā un arī turpmāk skanošā Imanta Kalniņa mūzika apklusināja un satuvināja seansa skatītājus, jo esam ar šīm dziesmām izauguši kā Austrasbērni. Nav jau nemaz tik viegli palikt vienaldzīgam, ja esi caurstrāvots ar tādu neizgaistošu mantojumu.
Bet kā gan tas viss iesākās? Kāpēc ir šis Austrasbērnu radošās nedēļas apraksts? Un kas pamudināja pirms trim gadiem 4 jaunas sievietes – Inesi, Maiju, Daci un Ilzi Popes estrādē sarīkot dziesminieku saietu un koncertus ar dullu nosaukumu – Dullo dauku festivāls Vārti? Vai viņas pašas ir labā nozīmē dullas? Viennozīmīgi – jā! Bet vai tāpēc jārīko ikgadējs saiets un šogad arī Austrasbērnu radošā nedēļa pirms kārtējo Vārtu atvēršanas? Acīmredzot citādi jau nemaz nevarēja. Vismaz Inese pilnīgi noteikti nē. Un arī pārējās līdzdomātājas un līdzdarītājas uzskatīja, ka šādai pirmssaieta nedēļai Popē ir sava nozīmīga un paliekoša vieta.
Pirmie Vārti tika vērti 2016. gada augustā, 20 gadus pēc tam, kad Popes estrāde klusu cieta. Pieredzējusi iespaidīgu talku, kurā pirms pirmajiem Vārtiem aktīvi rosījās dziesminieki, šogad – pēc trešajiem Vārtiem – estrāde beidzot piedzīvo pirmo kapitālo pārbūvi, kuras rezultātu plānots ieraudzīt nākamajos, 4. Vārtos, 2019. gadā. Pa šiem gadiem ir tapuši jau četri Vārtu vēstneši, kuros secīgi var uzzināt visu gan par to, kāpēc bija radusies nepieciešamība pēc šāda veida festivāla, gan radošās komandas aktivitātēm, lai kas tāds gan pašiem dziesminiekiem, gan līdzdomātājiem tiktu īstenots. Vārtu vēstneši izlasāmi mājaslapā http://www.dziesminiekuvarti.lv/.
Un tomēr, vēl pirms radās ideja par Vārtiem vai radošo nedēļu, dziesminiekus – nākamos Austrasbērnus, kopā sauca un sasauca neviens cits, kā Austra. Iemiesojot sevī nesavtīgu un bezgalīgu mīlestību uz dziesmu, viņa kā gādīga daudzbērnu māte kopā pulcināja ap sevi tos, kuru sirdspuksti sasaucas, dāsni daloties ar savu gara bagātību, vienojoties vēstījumā uz līdzcilvēku, uz vienkāršu, bet patiesu vārdu. Šādi varēja pateikt to, kas katram ir būtisks. Katrs koncerts vai neformāla uzstāšanās bija līdzdomātāju kopā saukšana. Un katru reizi tādu kļuva aizvien vairāk un vairāk. Tagad Austrasbērnu ir jau vesels pulks. Un katram ir ko teikt un saukt jaunus līdzdomātājus.
Atgriežoties pie Austrasbērnu šā gada pirmās radošās nometnes Popē, jāpiemin, ka tā bija nepieciešama daudziem savējiem – Inesei Muižniecei, Maijai Kalniņai, Dacei Vašukai, Ilzei Meierei, Kristīnei Locikai, Andrim Davidonam, Dacei Circenei, Ilzei Koverei, Eduardam Caunam, Jānim Rūcim, Vitai Krūmiņai, Simonai Tomasei, Dacei Nesenbergai, Sanitai Stepenai, Sandrai Kalnai, Vitai Dambei, Agitai Dragunai, Intai Pauļukai, Signei Sniedzei, Dacei Prūsei, Matīsam Vestmanim, Maijai Kucenko, Maijai Ruicēnai un daudziem citiem.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka šāda nometne būs vajadzīga arī nākošgad un citus gadus! Savulaik arī Austra izbraukuma tūrēs, kas nereti ilga pa vairākām dienām līdz pat nedēļai, saviem Austrasbērniem ļāva apgūt dziesmas ne tikai tāpēc, lai tās koncertā smuki nospēlētu, bet lai saprastu, par ko tās ir, kāpēc mēs tās dziedam un kā mēs tās pavēstām saviem klausītājiem. Tika ķibināts un trenēts akords pēc akorda, vienas balss saskaņa ar citu balsi, tā, lai kopnoskaņa būtu visiem tīkama un dziedējoša. Vēlākos gados šādu vairākdienu izbraukumu un ikdienas mēģinājumu tūres izpalika un to trūkumu varēja ļoti izjust. Daudzi pēc tām ilgojās un cerēja, ka reiz atkal Austrasbērni varēs atlikt malā savas ikdienas rūpes un darbus, lai kā agrāk, nedēļu vienotos par citu neko nedomāt, kā vien skaistu saspēli un sadziedāšanos. Tāpēc radošā nedēļa ir ļoti nepieciešama. Tā ir iesakņojusies pirms Vārtu festivāla atvēršanas, un šādai Austrasbērnu sadziedāšanās nedēļai ir jākļūst par tradīciju.
Foto: Kristīne Locika