Andžejs Beļevičs:
Vienā no senākajām manām dziesmām, kuras saglabājušās manā atmiņā, ir teksta rindas: “..mazliet ubags, mazliet kungs, pats sev sargs un malduguns..” Šo frāzi bieži esmu izmantojis, lai uzzīmētu sevi apkārtējiem. Cik tas ir precīzi, nezinu. Droši vien kā nu kuru brīdi, un kā kuram cilvēkam un situācijai. Tomēr tāds savā būtībā sev izskatos.
Mūziku, tāpat kā pasakas, atceros sev līdzās jau sen. Akordeons, kurā klausījos kādos Jāņos un situ līdzi ritmu pa finiera akordeona kasti, zēnu kori ar dziesmām, par to cik bēdīgs ir sunītis vai priecīgs Lapu Krišs.
Paša sacerētas dziesmas nāca tūlīt līdz ar ģitāru. Vienkāršāk bija domāt spēlējamo pašam, nekā mācīties citu izdomāto. Kaut arī no pirmās piecgades dziesmām esmu ļāvis sev aizmirst visu sarakstīto, pirmās saglabājušās dziesmas ir no 1999-2000. gadiem, tātad ar ģitāru esmu kopā jau 20 gadus. Šajā laikā ir bijuši garāki un īsāki klusuma periodi, tomēr skaļāka vai klusāka dziesmošana ir bijusi līdzās vienmēr. Savulaik ir spēlētas gan ballītes klubos, skolās un tautas namos, gan spēlēts festivālos mazliet skaļāk.
Arī ar jau it kā “gatavajām” dziesmām man ir savdabīgas attiecības – ar laiku, pat ar katru izpildīšanas reizi, dziesmas var mainīties un pārveidoties, mainās temps un ritmi, pat teksti, melodijas un harmonijas. Ļoti reta dziesma gadu gaitā saglabājas permanenti nemainīga. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc necenšos dziesmas ierakstīt vai kā savādāk iemūžināt. Viss ir plūstošs un mainīgs. Un varbūt tāpēc neesmu daudzrakstītājs – jau esošās dziesmas ir pietiekami dzīvas un paņem savu radošuma daļu. Bet rakstu tāpēc, ka nevar nerakstīt – tomēr ne vienmēr tam ir jānonāk pie dzirdama rezultāta, daudz dziesmu idejiski dzimst un turpina gadiem dzīvot manī un var realizēties pat pēc desmit gadiem.
Lai dziesma realizētos, kādai tās sastāvdaļai mani ir jāpārsteidz, jāaizrauj – vienalga vai tas būtu kāds skaņu salikums, harmonija, ritms vai teksts. Tāpēc dziesmas dzīvo katra pati par sevi un ir ļoti atšķirīgas.
Manī nav pietātes pret teksta autorību, muzikālā ideja ir pāri visam. Tāpēc dziesmās cenšos neizmantot citu autoru dzeju, labāk rakstu pats. Vai arī autoram ir jābūt ļoti spēcīgai un neapstrīdamai autoritātei lai teksts pielāgotos dziesmai nemainīgs. Dziesma nav dzejolis vai tā turpinājums – dziesma pati par sevi ir jau pavisam cits organisms, cita radība. Neatkarīga no dzejnieka radītā. Dzeju bez bažām un sirdsapziņas pārmetumiem mainu tā kā dziesma prasa. Izņemot gadījumus, kad dziesma tiek radīta kā papildinājums citam veselumam – teiksim, teātra izrādei vai tematiskai performancei. Arī tā ir noticis. Līdz ar to caur mani reizēm izskan E.Raups, P.Brūveris, Rainis, Majakovskis…
Nekad neesmu gribējis ar savu dziesmu ko īpašu parādīt vai pierādīt. Nevēlos nedz mainīt pasauli, nedz kādu audzināt vai mācīt. Mēs visi esam vienā un tajā pašā pasaulē. Dziedu, jo ir ko dziedāt, rakstu, jo man to vajag. Un priecājos, ja kāds kurš klausās, dzird ko sev nepieciešamu un vajadzīgu. Tomēr pie visa, labprātāk klausos citos, nekā ļauju klausīties sevi – tā, mazliet egoistiski.
Savulaik ir iziets pilns radošāko profesiju spektrs – sargs, kurinātājs, atslēdznieks-mehāniķis, sakaru tehniķis, datoriķis, bārmenis. Tomēr tas viss ir bijis tikai ieskrējiens, lai nokļūtu turp, kur esmu tagad. Šobrīd savās gaitās esmu nonācis līdz bibliotēkai, kur arī turpinu strādāt ikdienā - starp grāmatu, novada vēstures krāvumiem.