2015. gada 14. augusts, Pope. Sarunas par un ap Dvēseles aicinājumu. Atvaļinājums. Ārējs miers, kurā cenšos atrast savu iekšējo. Īsti nesanāk. Pa galvu skraida izdomātas, nevis sajustas atbildes. Apguļos karstās smiltīs un skatos mākoņos. Tā darīju bērnībā, kad vasarā ravēju kilometru garās biešu vagas kolhoza laukos. Ik pa brīdim apgūlos uz ne visai ērtajām, cietajām māla pikām un raudzījos mākoņos. Tie zīmēja dažādus tēlus. Nereti tās bija atbildes. Šoreiz mākoņi klusē. Pārāk grūti tiem saskriet kopā, pārāk tālu baltās gubiņas viena no otras, bet pa vidu tām zilā debesu jūra. Aizveru acis un manī skan vārdi: atceries, ko Tev bērnībā vislabāk patika darīt? Atbilde manī ir zibenīga un tā mani pārsteidz. Brist pļavā! Izjust tuvību ar Dabu, ko sniedz pļava. Kad rāmi, sajūtot, tajā brienu un ar bijību atļaujos noplūkt to, ko tā dod. Nereti ar vecākiem sanāca asākas vārdu pārmaiņas par šāda pasākuma lietderību, jo ar skaistumu paēdis netapsi. Tai laikā gaidīja sīpolu dobes, drēbju kalni un citi darbi, kas lauku mājās netrūka. Naktīs miega stundas zaga grāmatas. Latvijas vēsture, senču likteņi, vietu stāsti mani saviļņo. Tie man vienmēr ir apliecinājums kādai vēl līdz galam neapjaustai saiknei par mani šai laikā un vietā. Lūk atbilde! Taču tā tik ļoti atšķiras no tām ar prātu izdomātajām, kas ierāmējas laikmeta, sociālā statusa un reklāmas fomātos. Ne politologs, ne sociologs, ne biologs vai kādā citā profesijā nerāmējas. Arī naudas vienībās, vai greznas mājas, jahtas tēlā nē. Ko, lai ar šādu atbildi iesāk?
Taču, ja ir jautājums, nāk atbildes. Vēl vairāk. Nāk iespējas. Kā zināt, vai īstās? MĪLESTĪBA. Tā nekļūdās. Kā Ziedonis tik precīzi to pasacījis... sirdsjo. Sirdsjo vienmēr rāda pareizo ceļu. Nav nozīmes, vai sirdsjo jūtam caur notikumu, caur cilvēkiem, caur vietu... vai dažkārt caur visu kopā, bet SIRDSJO vienmēr ved. Arī mani.
Vispirms MĪLESTĪBA izrāva mani no virpuļa, kurā vairākus gadus atrados, pati nejuzdama, cik ļoti zaudēju sirdsjo izjūtu. Skatu aizmiglo panākumu sajūta, varas apziņa un materiālās stabilitātes dzinulis. Un ir jānotiek kam gana trakam, gana radikālam, lai no tā izrautos. Ja iestājas stāvoklis, kurā vairs nejūt mīlestības stīgu toņus, kas palīdz pieņemt sirdsjo lēmumus, tad kādam TUR AUGŠĀ neatliek nekas cits, kā strauji un negaidīti ievibrēt visas stīgas vienlaikus.
Sākumā sajūta ir griezīga. Viss ir jūtīgs līdz kaulam. Viss saplūst kopā. Tad atliek vien ieklausīties un sajust, kura ir tā sirdsjo skaņa un atkal noskaņoties uz to.
Man tas nozīmēja aiziešanu no algota darba un lēmumu palikt Popē. Un, kad sirdsjo lēmums pieņemts, nāk iespējas, kas apliecina, ka ceļš ir pareizs. Liktenis ļauj sastapt cilvēkus īstajā laikā un vietā. Domubiedrus ar kuriem kopā doties tālāk.
Taču novērtēt to var ar laika intervālu. Tikai pusotrs gads. Bet jaudīgs pusotrs gads. Gads, kas deva iespēju izkustināt iestrēgušus procesus un aizmigušas vietas vienā varen skaistā Latijas pagastā, kuru nu jau 15 gadus saucu par savām mājam. Popē.
Man ir paveicies ar ģimeni. Mans vīrs vienmēr stingri vada buru pat, ja apkārt plosās vētra. Ar tādu vīrišķīgu spēku līdzās arī sieviete var būt stipra.
Mana sākotnējā priekšniece, vēlāk kolēģe, tad jau sadarbība partnere, līdz visbeidzot - labākā draudzene Ilze Meiere. Ir neiedomājami laba sajūta, kad iegūsti draugu, ar kuru arī pavisam sāļus pudus kopā var apēst. No domstarpību, grūtiem brīžiem iziet kā no pirts. Iziet ar sajūtu, ka, vispirms sāpīgi mellumus noberžot, katru reizi topi baltāks, tīrāks un vieglāks.
Tur, kur mīlestība saplūst ar matēriju, nevis matērija ar matēriju, var notikt neiedomājams paātrinājums, kuram pievienojas arī cit. Kā Popē.
Gada laikā nodibināta biedrība un realizēti vienam mazam pagastam vērienīgi pasākumi: esam iekustinājuši pilsoniskās līdzdalības procesus – semināri par lauku reģioniem būtiskām tēmām, izglītību, kultūrtrūrismu, vietradi un radošām industrijām, kas varētu būt pamats Popes attīstībai. Par to runāts, piesaistot ekspertus. Uzrakstīta vietējās sabiedrības virzīta Popes attīstības stratēģija turpmākajiem gadiem. Iekustināta Popes estrādes atdzimšana. Rīkojot vērienīgas talkas, estrāde izcelta no atmatas. Piesaistīts finansējums no projektiem, noticis nemitīgs darbs ar vietējo pašvaldību, lai pārliecinātu, ka estrādes vieta Popē ir tā vērta, lai neļautu tai sabrukt un aizaugt ar kokiem. Izdevās. Šajās dienās tiek iesniegts pašvaldības projekta pieteikums, kas paredz estrādes rekonstrukciju nākamajos gados. Tāpat no jauna esam sākuši atdot skaistumu un funkcionalitāti Popes muižas parkam un apkārtnei, veidojot to par rekreācijas zonu. No lēnas, bet neglābjamas sabrukšanas glābjam vienu no Popes muižas ansambļa senajām kultūrvēsturiskajām ēkām – Zirgu stalli. Arī tam esam iecerējuši nākotnē atdot sabiedriskā pielietojuma funkciju, turklāt ar mērķi nest arī materiālus ieguvumus Popes pagasa iedzīvotājiem. Katra šāda iespēja un tas, kas lielpilsētā sīkums – priekš Popes cilvēkiem, lai tie paliktu Latvijas laukos, - ir miljons. Tādēļ VĀRTI, kas pērn notika gana galējos apstākļos visās izpausmēs – gan tas, ka laiks no idejas līdz realizācijai bija traki īss un bija ne vien jārīko pasākuma saturiskā daļa, bet arī jārada infrastruktūra, jāpiesaista finansējums. Vēl divas nedēļas pirms - nezinājām, vai izdosies – vai būs elektrība, vai būs, kur sēdēt, vispār... nezināmo bija daudz. Taču ticība arī bija. Un tā - līdz galējam estrēmismam VĀRTU atklāšanas koncertā, kad debesis ar zemi kopā caur ūdeni saplūda. Lietus gāza spaiņiem. Taču cilvēki dziedāja un klausījās. Tā vien šķita, ka kāds mūs pārbauda: nu parādiet, cik tas jūsu sidsjo ir liels, cik esat gatavi izturēt, ieguldīt un, kad sāksiet nepateicībā čīkstēt. Laikam jau izturējām, jo nākamā VARTU diena bija rāma un burvīga, bet noslēguma kocertā pie Popes muižas dīķa, kad Ieva Akuratere dziedāja par to, ka tik, cik degs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī šeit dzīvosim, bet Sīmaņa spēcīgā balss izdziedāja ezeru kalna galā... es raudāju. No laimes. Pa īstam. Un ar milzīgu pateicības sajūtu par to, ka man ir iespēja piedzīvot, būt klātešošai vienā mazā atmodas procesā. Bet viss jau sākas no sīkumiem. Un varbūt arī Popes stāsts ir stāts par to, ka tā pa maziem Latvijas stūrīšiem trešā atmoda notiek. Ka Latvijā saprot, ka nevajag gaidīt tikai no augšas, ka pašiem jādara – katram ar to, ko viņš vislabāk var. Kādam ir izjūta, kādam dziesmas, kādam prasme izdarīt praktiskās lietas, kādam – ieraudzīt potenciālu, kādam izvārīt zupu, bet kādam, kurš ikdienā vislabāk prot pelnīt naudu – iespēja ar to dalīties. Tādēļ mēs ceram, ka šogad, kad esam parādījuši, ka varam izdarīt un, ka mūsu mērķi nav tikai kampaņveidīgi vai personisku motīvu vadīti, atkal atsauksies vēl citi. Mēs no sirds ticam, ka katras mazas vietas atdzimšana un aktivitāte nozīmē lielus procesus Latvijai.