Paldies, Dzejniek! VĀRTU pulss ir rasts. Tātad – tie ir dzīvi. Tātad prasās vērties. Kaut nekas nav pašsaprotams, viss kļūst saprotams. Ka mēs atkal vērsim. Ka mūs atkal vērs. Atkal no jauna. Kā pirmoreiz.
Mana dzīvīte virves dejotāja -
Vienā rokā dienas, otrā naktis.
Piruetes, palēcieni, zīda svārki, izklupieni.
Neturi mani pie rokas,
Tavām rokām citi ritmi.
Varbūt mēs satiksimies – tur,
Kur satikušies jau ir miljoni un simti.
Mana dzīvīte virves dejotāja.
Vienā rokā bija, otrā - viss kas būs.
Neskaties sev zem kājām,
Tas nav augstums, kā tev bail – bet mūžs.
Mana dzīvīte dejo un dejo,
Dejo uz virves, uz naža asmens,
dejo ka prieks.
Skatītājiem aizraujas elpa.
Bet tu tikai dejo, jo zini -
Tā nav tumsa. Un gaisma tā nava.
Tur kur tās satiekas – ir virve tava.