Mana bērnība un skolas gaitas pagāja Popes kaimiņu pagastā – Ugālē, bet pirmās atmiņas par Popi ir kalns. Kalnā kāpšana. Pa Popes zaļo aleju uz muižu. Pirmo reizi gan tas bija gājiens pie zobārsta, ne visai patīkams. Bet zobārsts bija novadā labākais. Strādāja vecajā muižas mājā. Arī tādēļ Popē savulaik daudzi pa aleju no autobusa pieturas augšā kalnā kāpa. Nākamais kāpiens bija uz koncertu. Toreiz tas bija "Credo" Popes esrādē. Bet pēc daudziem gadiem jau ik dienas kāpu kalnā – rudenī, ziemā, vasarā un pavasarī, šūpuļdziesmas dziedādama un savas saknes Popes kalnā dēstīdama. Ieauga, sirdsjo. Sirdsjo, arī tādēļ, ka esmu latviete. Sirdsjo, manī rit kuršu asinis. Sirdsjo, kalnā runā senču balss. Tajā ieklausoties, pēc peldes globālisma jūrā, atkal pati varu tapt.
Un bija laiks, kad sāpēja. Sāpēja, skatoties, kā kalns aizaug, kā vientuļi klusē koki. Bet tik daudz tie stāstīja, kad kāds pie kokiem ciemos gāja. Es nojaušu, ka gāja daudzi. Gāja pa vienam, gāja mazos bariņos un mazliet lielākos. Un katrs pie sevis klusi domāja to pašu, ko es. Cik žēl, jo te taču KAUT KAS ir!
Šķendējās par to, ka estrāde brūk un akšņi neļauj liepām elpot. Arī vecis, kurš ābolus dāvāja un ceriņu paklāju maijā izklāja, vairs nesagaidīja kalnā. Taču suņi tajās mājās ir aizvien. Varbūt pat tā paša veča suņa mazdēlu mazdēli. Tie vienmēr ļauj gar sētas stūri uz veco pilskalnu iet. Netraucē, ceļu negriež.
Varbūt tā bija iecerēts Visuma plānā un klusuma gadi nav nejaušība vai nolaidība. Varbūt, ka vajadzēja šos gadus Popes kalnā. Cilvēks jau no citu puniem nemācās. No saviem mācās un tūkstošgadu laikā nav mainījis paradumu to, kas dārgs, bet vienmēr blakus bijis, novērtēt tad, kad ir draudi to pazaudēt. Varbūt tā ir ar Popes kalnu. Kalns jau nekur nepazudīs, bet iespēja tā spēku iekustināt ar dziesmām, dejām un to enerģiju, ko var radīt tikai ļaužu kopiena, kopā ejot, darot un kopā domas domājot. To gan var pazaudēt. Bet tā nenotiks. Sestdien Popes talkā estrādē kopā sanāca daudzi, apliecinot, ka popiņi to nepieļaus.
Kalns atkal skanēs. Un tas nav atkarīgs ne no Eiropas fondiem, ne domes lēmumiem par betonu un ķieģeļiem. Tas atkarīgs no pašiem. Skanēt var arī bez glances un eiroremonta. Vajag vien ķerties klāt un darīt, sirdsjo.
"Un nav jau svarīgi, vai viņu apkārtnē uzskata par dīvaini, vai ne. Svarīgi ir šī viena līnija cilvēkā. To laikam var saukt par pašas zemes devīgumu - tieši, bez starpnieka," tā Ziedonis par veci, kurš Popes kalnā zilo ceriņu palkājā dzīvoja. Un tā mēs katrs par sevi.
Katrs, kurš Popes kalnā pie estrādes talkoja un vēl talkos. Var, protams, likties dīvains šāds bezkomerciālisma entuziasms bez ekonomiski pamatotas perspektīvas nākotnē. Taču, ir aizvien cilvēki, kuri dara, sirdsjo. Kopienā ir spēks, un arī kopienas var veidoties bez ģeogrāfiskas, dzimtas, tautības un citas piederības. Vienkārši, sirdsjo. Sirdsjo, Popes kalnā KAUT KAS ir.
Dziesminieku VĀRTU vērēja Dace Vašuka
Foto: Vitālijs Vinogradovs
