DIMANTI
/Dullo dauku festivāla VĀRTI mecenātu dārgakmeņi/
Viņš apsēdās upes krastā un mēģināja saprast.
Kas tas bija, kas nupat notika. Vai tas maz bija viņš pats, ar kuru notika.
Vai vispār kas tāds bija, vai tikai šķita.
Aplauztie nagi un neatmazgātās rokas liecināja, ka viņš ir tas pats. Tas, kurš dienām un naktīm raka un pārraka zemi. Kad salūza lāpsta, raka ar rokām.
Upes ūdeņi saulē vizēja dimantu dimantos. Jāsamiedz acis, lai to aplūkotu. Tāds spožums. Viņš aizvēra acis un turpināja.
Ko es izraku? Ko es galu galā izraku? – viņš mēģināja vēlreiz un vēlreiz atminēties precīzi notikumu virkni.
Mēness, teju pilns. Nakts. Rokas kustas. Sava elpa kā blakus stāvošs uzraugs dzen un paģēr. Roc, roc, roc, roc. Asa un ātra. Un tad. Un tad šķita, ka Mēness ir ne vien debesīs, bet arī zemē. Spoža gaisma. Ieelpa, ieelpa, ieelpa. Un izelpa – viena. Taču gara kā vilkam, kurš gaudo. Uz Mēnesi. Uz debesi. Uz vilks viņ’ zina - uz ko vēl.
Neprātīgām kustībām viņš rausa un pierausa kabatas. Tad novilka kreklu, un lika un lika, un lika… tik daudz. Tik DAUDZ! Lielāku mazāku akmeņu. Dimantu.
Sasējis kreklu pauniņā viņš skrēja.
Laikam ilgi skrēja. Rīta gaisma jau uzausa, kad viņš sasniedza upi. Zaglīgi lūkojās visapkārt. Tā gribas ūdenī, tā vajag veldzes. Bet dārgā pauna neļāvās viena atstāties.
Neļāva? Pag. Es taču raku, lai iegūtu to, kas man ļaus visu. Visu! Iegūt visu to, ko esmu sapņojis. Un tagad – kā? Dimantu sainis man neļauj brist upē? Nevar būt. Tas vienkārši nevar tā būt!
Tikai pāris sekundes viņš neelpoja. Tad - ievilcies dziļu elpu – sāka smieties. Viņš smējās. Smējās. Smējās, kā nebija kopš bērna laikiem smējis. Un smejošs metās upes skāvienos. Pauna atrisa – dimanti ūdenī sabira kur kurais.
Tik laimīgs viņš trakoja upes ūdeņos. Kā nekad. Tad rimtāk un rimtāk saplūda ar upes garu. Ar savu laiku. Ar sevi.
Neatminas viņš, kā iznāca no upes. To ne.
Taču laimīgā sajūta nebija zudusi. Vēl vairāk. Viņš pats bija kļuvis par to. Par savu laimi.
Tev var piederēt pasaules lielākais dimants.
Tev var piederēt skaistākais pasaules dimants.
Tev var piederēt visi pasaules dimanti.
Un tas ir skaisti. Tev pieder ļoti daudz. Ļoti. Daudz.
Taču, ja tev nepieder jaudīgākais no pasaules dimantiem – dzīva sirds – tev nepieder nekā.
Viņš ierakstīja savu sakāmo sev un pasaulei upes ūdenī.
Un devās mājup.
Tikmēr dzērve, lidojot turpat, virs upes, izlasīja upes ūdeņos rakstīto. Pacelās augstāk un ar spārna vēzienu ierakstīja izlasīto debesīs.