Līgumā, pirms daudziem gadu simtiem slēgtā, skaidri bij rakstīts. Stāsts ir par tām pašām spējām. Raganu ceļi krustosies un tās nostāsies viena pret otru. Un redzēs kā blakus izjūk attiecības, kā nebūtībā grimst pilskalni un drūp senas muižas. Redzēs, ka vecie maģijas likumi vairs nedarbojas. Un nevarēs vairs kontrolēt, nevarēs vairs rīdīt... Līdz kaulam tas būs jāizjūt katrai pašai. Un būs kādas, kurām šis aplis būs jāpārtrauc. Tad loks, kurš saista un padod uguni pa riņķi, būs pārtraukts. Bet tā būs cīņa. Tas būs kā nogalināt pašai sevi.... Līguma pēdējais paragrāfs ir par raganu cīņām.
2 SMARAGDI
/Dullo duku festivāla VĀRTI sponsoru dārgakmeņi/
Tas nebeigsies un nekad nav beidzies. Manas acis deg kā liesmas. Man ir ļoti dziļš saslēgums ar Mājām. Viss, kas ir apkārt, ieskaitot manu miesu, ir nebūtisks.
Ir Mājas, un ir Māju enerģijas - mīlestības - izpausme caur manām acīm.
Es dzirdu sevi sakām: "Kas Tu esi? Kas Tu esi? Es Tevi mīlu." Māju enerģija ļauj man pateikt Dzintrai, ka viņu mīlu. Un to arī just, - vienlaikus apzinoties, ka es esmu pati sava un nav viņai varas pār mani. Iesāpas sirds mazliet, un es prasu vēlreiz: "Kas Tu esi?"
Un viņa atbild: "Es esmu Tavi nerealizētie sapņi. Es esmu tas, ko Tu atdevi citiem. Es esmu Tavas nepiepildītās ilgas. Es esmu nolemtība."
Nočukstu: "Dzintra, Tev vairs nav varas pār mani..." un viņa man atbild: "Es zinu. Nekas nav mūžīgs."
Uzdāvinu Dzintrai divus zaļus smaragdus. Un mēs dodamies lidojumā. Atkal negaisā. Mani mati izmirkst, es visa arī. Lietus nomazgā smagumu.
Maija lietū lapas plaukst.