TOPĀZS
/Dullo dauku festivāla VĀRTI topāza ieejas kartes dārgakmens/
"Kāpnes ir apsūnojušas gluži kā šis laiks," - viņa nodomāja, skatienam slīdot pāri Popes muižas gala sienai, kurā bija labi manāmas aizmūrēto durvju aprises. Aizverot acis, sapnis atkal kļuva dzīvs: veranda, smalkie pirkti pieskaras taustiņiem un spēlē... spēlē, spēlē un spēlē. Tēvs stāv pie loga un klausās. Pienāk māsa un apsēžas blakus. Četras rokas spēlē... spēlē, spēlē un spēlē.
Pēcpusdienas saule uz tējas dzeršanas laiku ciemos atveda māsīcas. Ketlīnas vaļīgi savītie mati nebija valdāmi draiskajos smieklos. Izpūrušas un laimīgas meitenes skatīja pasauli cauri krāsainajiem stikliņiem - mātes dāvātie topāzi ļāva atklāt jaunus horizontus.
Un tad jau vakars, naktsmiers. "Mēs aizmirsīsim visu. No kurienes nākam, kas esam," māsas klusās balss atpakaļsaukta, Ketlīna pagriezās. "Tavs uzdevums ir atvērt durvis. Vienkārši atver tās. Tas mainīs visu," Julianna runāja miegā, "Tava brīvība ir tava mīlestība un mīlestība ir tava brīvība". Reizēm Ketlīna šādos mirkļos apzināti māsai uzdeva jautājumus, nereti saklausot tiešas atbildes. "Kā es zināšu ceļu?" šoreiz jautājums pārsteidza viņu pašu. "Vienmēr un visur caur sirdi jutīsi..." Jūle smaidīja.
No rīta Līna māsas mutesbļodā iepeldināja ceriņziedus.