/Dullo dauku festivāla VĀRTI brīvbiļešu dārgakmeņi/
"Ko Tu redzi?" Julianna tirpināja māsu, pārraudama ieilgušo klusumu.
"Ziemeļi, suņi velk pajūgu. Nakts, zvaigznes. Esmu liels, pieaudzis vīrietis - tēvs, kurš vada pajūgu. Jūtu sevī milzīgu mīlestību un atbildību. Paskatos uz kamanām, tajās silti sasegta esi Tu - mana meita.
Tad redzu Tevi jau lielu ar tumšu, garu bizi. Abi veramies zvaigznēs. Kopā esam viedi, stipri un droši, - pilni Dieva kārtības sajūtas, mīlestības. Tava esība dara mani laimīgu, mūsu dvēseles dziļi rezonē.
Un tad nākamā aina – izmisums manī, esmu Tevi zaudējis... Es vairs neuzticos Dievam. Apsūdzu viņu! Viņš man ir atņēmis dārgāko - Tevi! Nekam vairs nav jēgas..." pāri Ketlīnas kreisajam vaigam lēni ritēja liela asara.
Julianna ceļoja laikā un telpā kopā ar māsu. Šiet, šajā dimensijā, viņas paslēpās no muižā valdošajiem likumiem, no mātes bardzības un tēva mūžīgās prombūtnes. Šī bija viņu pasaule. "Jautā, kāpēc toreiz pazaudējām savu spēka dziesmu," Jūle mudināja.
"Es redzēju tikai gaismu, tikai mīlestību... biju izslēdzis no savas apziņas tumsu, neatzinu vai neapzinājos tās esību. Jā... es biju aizmirsis par Tavu māti... viņu atgādināja man vien Tava melnā bize...
Tagad redzu Tevi guļam uz ledus mirušu, arī tādus kā jūras lauvas vai lielus dzīvniekus nonāvētus. Kamēr biju prom, ieradās cita cilts. Tu viņiem teici, ka vieta ir tikai mūsu... un tiki nonāvēta..."
"Jūras lauva – ķeltu spēka dzīvnieks. Iztēle, radošums, sapņi. Māca ieklausīties sevī un iegūt balansu, dzirdēt ar sirdi, ne tikai ar prātu," uzšķīrusi grāmatā septiņdesmit ceturto lappusi, Julianna lasīja.
"Spēks un veselums ir tajā, ka mēs atzīstam sevi un ikvienu šajā un tajā saulē tādus, kādi esam, un atceramies, ka nekas un neviens nevienam nepieder," to pateikusi Ketlīna atvēra acis un atkal sadzidēja kalna strautiņa čalas.