Mīl katrs baltu maizes riku,
Es mīlu lauku rudens pliku,
Kad tas stāv kluss un atbrīvots
Mūsu prāts, mūsu domas, mūsu zeme atpūšas. Rudens. Šogad, kā nevienu citu gadu, izjūtu Latvijas rudeni – cik tas ir svētīgs, cik tas ir vajadzīgs. Ir jāatbrīvo lauks no pavasarī stādītā, vasarā audzētā. Lai tas stāv kluss un atbrīvots. Un ieelpo.
Cik mūsu gadalaiki ir gudri. Cik ļoti tajos vērts ieklausīties. Pati daba saka priekšā – dod zemei mieru, dod to sev. Un, re, rudens sakrīt ar veļu laiku, kad ne skaļi smiet, ne skaļi uzvesties, bet rāmi vakarēt. Tradīcijas un daba ir tepat, tikai jādzird. Un šis laiks kļūst citāds – garie, “drūmie” vakari kļūst vērtīgi, mierpilni, rāmi un dziļi. Dod sev ieelpu, visam jānorimst. Lai dzimtu atkal no jauna.
Vasaras pilnziedā, bitēm neprātīgi sanot liepās, mēs sanācām kopā Popē, lai būtu viens ar otru, ieklausītos cits citā, sevī domātu un pārdomātu, justu, redzētu, liegi smaidītu, skaļi smietos vai pieklusināti dziedātu pie ugunskura. Kopā sanāca dullie... Sirds dziesmu apdullinātie – tie, kas rada, un tie, kas klausās. It kā Dullais Dauka būtu atradies. Un tad saprast, ka nevar pazust tas, kas katrā (no mums neatkarīgi un atļauju neprasot) mīt. Tavs Dullais Dauka atsaucās manējam, manējais tavējam, un te nu mēs esam. Tādi, kādi esam. Kādi būsim rīt, kas to zina? Nē, mēs zinām. Dulli mēs joprojām būsim. Katru dienu mēs piedzimstam un katru dienu nomirstam. Iet Dullais Dauka projām, vai tomēr viņš nāk dzimt? Ne prom, ne atpakaļ, viņš ir tevī un staigā līdz ar tevi. Un pārdzimst katru dienu. Ja tu ej līdz okeānam, tu viņu vari paņemt līdzi un atklāt viņam vēl lielākus un varenākus plašumus. Un viņš aug līdz ar Tevi – plašumā.
Šobrīd arī mūsu lauks stāv atbrīvots. Ne velti sakām – zemei jādod atpūsties, pirms atkal sēt un audzēt. Šis ir tas laiks. Mēs gatavojam un mīlam to augsni, kurā stādīt nākamos, jau trešos VĀRTUS. Nekas nav palicis vairs topus, viss savācies un beidzot kopus.
Inese Muižniece