Šobrīd Latvijas dziesminieku kustībā notiek liela rosība, un es to redzu kā likumsakarību. Ir ieguldīts darbs gan no dziesminieku, gan no pasākumu rīkotāju puses. Tā ir ķēde: laikmets rada dziesmas – dziesminieki pieraksta – pasākumu rīkotāji aicina dalīties radītajā. Turklāt arī pasākumu rīkotāju darbs lēnām kļūst daudz apzinātāks un vērtīgāks, pieredzes bagātāks. Visi aug kopā.
Kad pirms pāris gadiem viesojos starptautiskajā dziesminieku festivālā “Tai aš” Lietuvā, tā vadītājs Juozas Žitkauskas uz manu apbrīnas pilno vērtējumu par to, kā norit dziesminieku pasākumi Lietuvā, man atbildēja, ka tas ir 10 gadu mērķtiecīga darba rezultāts. Es nesalīdzināšu un to arī īsti nevajadzētu darīt, jo katrā valstī dziesminieku tradīcija attīstās citādi, bet šis teikums ir palicis manā atmiņā. Un tagad, redzot, kā mums ir gājis pēdējos desmit gadus, tad man ir patīkami apzināties, ka mēs attīstāmies. Reizēm per aspera ad astra, bet panākumi ir viennozīmīgi.
Mūsu apziņā ir sperts liels solis mirklī, kad notika pirmais Latvijas dziesminieku saiets Lielkrūzēs. Šobrīd reizēm pārņem doma, kā bija pirms saieta un vai vispār bija? Bija. No nekā jau nekas nerodas. Bija folkmūzikas festivāls “Kurzemītes maliņā” Tukumā, bija un ir “Bardu rudens” Rīgā, folkkoncerts BILDĒS, Austrasdienas Liepājā un Rīgā, lielāki un mazāki autorkoncerti un kopā sanākšanas. Bet, jāsaka, tik liela satikšanās kā dziesminieku saietā Lielkrūzēs pēdējoreiz bijusi tikai Jura Vilcāna rīkotajos folkfestivālos, tādēļ arī saiets visiem kļuvis tik dārgs un tuvs. Tas ir laiks un tā ir vieta, kur kopā nākt un atrast, sajust savējos.
Šobrīd, kad aizvadīti jau seši dziesminieku saieti un top septītais, gaisā virmo neizbēgamā sajūta: esam it kā sasnieguši cerēto, mums ir kopā nākšanas punkts, laiks un vieta, bet ko tālāk? Skaidrs, ka šo gadu laikā esam vairāk apzinājušies viens otru, vairāk sapratuši, kas mēs esam kopējā ainā. Patīkams prieks, ka vairāki dziesminieki ir atraduši sev mājas, dvēseles mājas, un vairs nejūtas tik vientuļi savā nosacītajā savādībā. Prieks un gandarījums, ka satikšanās rada atkal jaunas dziesmas, dziesminieks atrod dziesminieku un atrod savu dzejnieku, paceļ īsto grāmatu un atver īstās lappuses. Un tikai pašsaprotami, ka gan dalībniekiem, gan rīkotājiem rodas idejas, ko un kā vēl varētu darīt, ko attīstīt, ko veidot vēl un ap, un par. Iespējams, ka arī sociālo tīklu bums un relatīvā realitāte mums ļauj domāt un noticēt, ka nu gan notiek uz pilnu klapi – notiek dziesminieku autorkoncerti vienā, otrā un trešā kafejnīcā, koncertzālē, izdodam diskus, piedalāmies tur un te. Rosība ir labu labā. Iespējams, ka tā ir bijusi līdzīgos apmēros arī pirms desmit gadiem un pirms sociālo tīklu ēras. Galu galā jebkurā gadījumā ir brīnišķīgi tas, kas notiek, jo notiek.
Šķiet, jābūt futūristam vai gaišreģim, lai nojaustu, kurp mūs ved šī rosība. Skaidrs aicinājums dziesminiekiem būt ir nācis no Ventspils tuvumā esošā Popes pilskalna. Dzirdētas baumas arī par to, ka Kaspars Dimiters vēlētos attīstīt starptautisku dziesminieku sanākšanas ideju Rīgā. Pilnā sparā rit arī septītā dziesminieku saieta veidošana. Joprojām notiek arī dziesmu vakari Latvijas 1. rokkafejnīcā, tāpat kā notiek koncerti Liepājā, Rēzeknē, Siguldā, Salaspilī, Jelgavā, Saldū un citviet visā Latvijā. Kā mēs aptversim visu notiekošo un vai tas mums jāaptver, vai tajā vienkārši jāplūst? Vai ar laiku veidosim reģionālos dziesminieku saietus? Manuprāt, ja būs uzņēmīgi rīkotāji, tad būs arī reģionālie svētki. Un to arī novēlu. Lai dziesminieki iet pie klausītāja, ne tikai klausītājs pie dziesminieka. Vai ar laiku dziesminieku kustību un notikumus koordinēsim mērķtiecīgi? Domāju, tikai daļēji. Mēs drīzāk palīdzēsim tam visam notikt, jo neviens te nav tiesīgs koriģēt un koordinēt pēc sava ego. Mēs varam upei zīmēt gultni, bet daba vienalga būs gudrāka, tā zinās, kā un kur upei plūst. Pasākuma rīkotājs var domāt, ko un kā dziesminiekam būtu labi nodziedāt, bet viņš uzkāpj uz skatuves un dzied pilnīgi ko citu, jo viņam bija tāda sajūta, ka vajag tieši tā. Un vajag. Pasākumus rada dziesminieki, nevis rīkotāji. Viņu burvībai mēs ļaujamies, un tā ir tā, kas savaldzina, liek apstāties un domāt.
Mana personīgā vīzija par dziesminieku kustības attīstību ir saistīta ar dziesminieku regulāru apzināšanu, dokumentēšanu audio, video ierakstos un dziesmu notīs. Tā ir milzīga datu bāzes izveide, kas būtu nepieciešama. Un, lai tā būtu plaši pieejama, vajadzīga arī visaptveroša mājas lapa. Un tad manā uztverē mēs būtu iesākuši ko vērtīgu. Tad, kad patiešām būsim apzinājušies, kādas bagātības Latvijā ir mūsu cilvēkos, tad, lūk, tie vārti būtu vaļā pasākumiem, sadarbībām lielākos un mazākos notikumos. Šobrīd mēs joprojām tikai nojaušam, ka ir, ir mums dziesminieki. Mēs redzam savos dziesminieku sarakstos, ka vārdi un uzvārdi katru gadu nāk klāt. Bet vai pietiek mums laika to visu pētīt, dokumentēt un patiešām apzināt? Puskoka lēcējiem būt ir viegli. Dziļumā iet vienmēr pietrūkst laika. Manuprāt, tas ir būtiskākais, par ko mums vajadzētu domāt. Un domāt visiem kopā.
Dziesminieku VĀRTU vērēja Inese Sērdiene