2007. gada Zvaigznes diena manā dzīvē par vienu zvaigzni bagātāku debesjumu radījusi. Jo tajā dienā Mūžībā aizgāja mans brālēns. Vārdā nesaukšu. Ko gan vairs līdz vārdi.
Bet tā vai citādi, viss tomēr sastājas savās vietās, kad norimst. Un vieta, kurā es gribētu sakārtot un izlīdzināt visu vēl joprojām sāpīgo un neaizmirstamo, ir Pope, kā to atskārtu pavisam nesen.
Kādu dienu, pirms vairāk nekā 15 gadiem, mēs ar brālēnu, atstājuši citus ekskursantus no Rīgas pētām apkārtni, ieraudzījām kalnu un nolēmām tajā uzkāpt. Toreiz man nebija ne jausmas, kur atrodos, vien zināju, ka Ventspils pusē.
Vienmēr mēs abi esam bijuši tuvi, jo vienīgie visā radu pulkā bijām... vientuļi. Ja citi dzimtas jaunieši jau bija nodibinājuši savas ģimenes, tad mēs abi, viens otram tik līdzīgi pat vizuāli... mums kaut kā neveicās. Un todien mēs tajā kalnā uzkāpām un dziedājām, dziedājām, dziedājām. Dziedājām daudz un visu, vairs pat neatceros. Vien atceros Mārtiņa Brauna dziesmu ar Raiņa dzeju „Saule. Pērkons. Daugava.”
Un droši vien skanēs banāli un naivi, bet toreiz mēs, stāvot kalnā un lūkojoties debesīs, apsolījām katrs sev nepazaudēt to, kas mūs vēl ar šo dzīvi saista – cilvēku sevī. Apsolījām katrs sev savu cilvēcību nenoslīcināt naudas pelnīšanas maratonā, mēģināt radīt ko paliekošu un vienkārši – mīlēt dzīvi.
„Man ir sajūta, ka mēs te ne uz ilgu laiku”, viņš toreiz teica. Es lielu uzmanību šiem vārdiem nepievērsu, jo, par spīti tam, ka biju jau pieredzējusi dziļas sāpes, tomēr ticēju, ka mana laime un piepildījums mani gaida.
Gāja gadi. Mēs sevī katrs glabājām šo toreiz apsolīto. Katrs savā veidā radījām kaut ko paliekošu – dzeju, mūziku, pierakstus... Un likās – nekas to nevar mainīt. Lai gan katrs esam vientuļi, tomēr savā veidā laimīgi.
Visam tomēr lemts bija notikt citādāk. Mans brālēns, gadiem ritot, savu ģimeni tomēr nenodibināja, bet man jau bija piedzimusi meita no jau tobrīd izjukušām attiecībām.
Līdz kādu dienu manu dzīvi paralizēja ziņa, ka manam brālēnam ir... smadzeņu vēzis.
Tieši šajā dzīves posmā, kad mani sasniedza ziņa par brālēna baiso diagnozi, jau biju sastapusi savu nākamo vīru Māri Salēju. Kad Mārim tuvojās 35 gadu dzimšanas diena (2006. gada janvārī) un man jau bija radies ievērojams skaits dziesmu ar latviešu dzejnieku vārdiem, draugi piedāvāja šīs dziesmas ieskaņot Zviedrijas filmu mūzikas studijā Sonner Ping Studio, kuras filiāle tobrīd darbojās Rīgā, Mežaparkā.
12 dziesmu ieskaņošana, lai mīļotajam dzimšanas dienā pasniegtu disku ar ierakstu, bija nogurdinošs, bet priecīgs process. Mājās pārnācu naktī, pārgurusi. Un netīšām sasitu galvu.
Es nezinu vairs, vai trieciens bija stiprs. Zinu tikai to, ka sagrīļojos, sareiba galva. Bet izgulējos un turpināju iet uz darbu, līdz kādu dienu darbā zaudēju samaņu.
Nav vērts un nav vajadzības stāstīt, kā tālāk ritēja mana dzīve. Lielāko daļu laika pavadīju slimnīcās. Īslaicīgs aklums mijās ar runas un kustību traucējumiem. Un nav arī vairs būtiski, vai viena neveikla trauma manī to visu izraisīja, vai... gēni. Diagnoze bija baisa. Smadzeņu audzējs. Slimības sākumā to dēvēja par labdabīgu, kamēr vēlāk ķermenī uzradās metastāzes.
Tajā laikā, kad man sākās šīs nedienas, manam brālēnam jau bija veiktas vairākas galvas smadzeņu operācijas cerībā, ka tās spēs glābt viņa dzīvību. Mēs, katrs savā slimnīcā dzīvodami, brīžos, kad abi bijām pie samaņas, sazinājāmies ar īsziņām.
Īsi pirms 2007. gada Zvaigznes dienas es saņēmu no brālēna šādu ziņu, ietilpinātu vairākās īsziņās:
„Es nekad tik ļoti neesmu lūdzis Dievu, kā tagad, kad zinu, ka mums abiem ir vienādas diagnozes. Es lūdzu, lai dod Tev iespēju tikt dziedinātai. Jo Tev ir meitiņa un cilvēks, kuram būtu jākļūst par Tavu vīru (toreiz vēl nebiju precējusies). Es tā arī paliku viens. Varbūt tāpēc Viņš vientuļos ņem. Es nezinu. Esmu samierinājies. Bet Tev jādzīvo. Apsoli man, ka tu dzīvosi. Ka būsi vesela. Ka būsi laimīga. Un vēl apsoli man, ka tu dziedāsi.”
Toreiz atbildēju: „Es apsolu”.
Atbilde pienāca tūlīt: „Kādu dienu aizbrauc arī uz to kalnu.”
Es apsolīju. Bet neaizbraucu. Uz To Kalnu.
Kopš tā laika ir pagājuši daudzi gadi. Dzīve ritēja. Un dzīvība, pie kuras es turējos jo cieši, mani aizveda tieši uz Ventspili, kur ar kādas dziednieces palīdzību un pati savu neatlaidīgo gribu es kļuvu vesela.
Bet uz To Kalnu es tā arī neaizbraucu. Kad biju nespēcīga, nevarēju. Kad kļuvu vesela, darba, kā allaž, bija tik daudz, ka arī nevarēju. Līdz, iespējams, aizmirsu.
Varbūt arī tāpēc, ka es... nezināju, kas tieši tā ir par vietu, kurā mēs todien bijām. Līdz kādu dienu es ieraudzīju informāciju, ka augustā tiks vērti VĀRTI. Dziesminieku vārti Kurzemē. Uzmetās zosāda, jo bildēs es atpazinu To Kalnu. Kalnu, kurā tik laimīgi reiz abi dziedājām.
Tad es pētīju internetā šīs vietas bildes, vēsturi. Un iekšēji nodrebēju vēlreiz. Tātad – dziesma un vieta mani aicina un sauc Šajā Kalnā atgriezties vēlreiz.
Un es vēlreiz un vēlreiz pārliecinos par to, ka tur, kur ir Mīlestība, nāves nav. Aizmirstības nav. Un tuvie cilvēki pat no Viņsaules mums izgaismo ceļu, lai mēs turpinātu. Nepagurtu un turpinātu.
Es arī varēju aiziet Mūžībā. Bet neaizgāju. Jo tā bija Dieva griba – tapt dziedinātai. Bet dziedināt ir gandrīz sinonīms vārdam „dziedāt”.
Un es paliku Te, lai dziedātu.
Dziesminiece Zane Daugule
