...un tad visas tūkstoš pasaules pilsētas devās meklēt savu mājvietu... Zeme plaša, vietu daudz, taču katrai no tām bija jāatrod tikai viena vienīgā – sava vieta. Dažādās valodās runādamas, tās atvadījās viena no otras un izklīda plašājā pasaulē. 76 no tām runāja baltu mēlē, 76 no tām – meklēja Dieva ausi. 76 māsas meklēja Latviju. 76 Latvijas pilsētas. Baltijas jūras Latvijas rietumkrasts gaidīja savas māsas. Gaidīja savu Liepāju, gaidīja savu Ventspili. Un tās nāca. Netālu no Jūrkalnes tās vēlreiz apskāvās, vēl pa smieklam, vēl pa jokam un brunčiem vējā plandot – aizdejoja katra uz savu pusi. Aizdejoja Liepu zeme. Aizdejoja Ventas pils...
Divas pilsētas. Divas māsas. Ziemeļu māsa Ventspils. Dienvidu māsa – Liepāja. Divas vien Latvijas rietumukrastā. Maķenīt vairāk nekā simts kilometru viena no otras. Pasaules lielajiem soļiem mērot – viens nieka pussolis. Taču abu šo pilsētu iedzīvotāju domās dažkārt tie ir gaismas gadi. Kur rodas to tālums? Un kur paliek abu tuvums? Kura no mērauklām ir īstā?
Lai palūkotu tuvumu un tālumu starp abām pilsētām, es aicinu šoreiz nevērt mēriju durvis, bet palikt Ventspils un Liepājas ielās, pagalmos, laukumos, pilsētas ļaužu sarunās un domās. Satikt ventiņus un liepājniekus to ikdienas tecējumā. Sadzirdēt tur mūsu pilsētu tuvumu un tālumu. Palūkot, vai tanī tālumā neslēpjas kāds skaists tuvums. Un tuvumā – tālums. Un, kas zin, ieraudzīt, ka tas, kas vienai māsai gana un pārpārēm – otrai ļoti vajadzīgs un derīgs. Padalīties. Kā feiniem kaimiņiem. Pie kuriem var aizskriet pēc sāls, kas savās mājās aptrūkusies.
Un, rau, ko sadzirdu. Smeķīgajā, ventiņiem raksturīgajā mēlē, kur vārdiem galotnes pazūd vējā, kādi ventspilnieki štuko, ka pilsētā pietrūkst radošas elpas. Ventspilī tātad radošums augstā vērtē. Ieved pat eksportā no tuvienes un tālienes. Maksā par to brangu naudu. Un tad dzirdu liepājniekus, kuru valodā vējš dara citu – pavelk e burtus garus un platus, sakām, ka Liepājā radošuma pārpārēm. Pietiek visiem, paliekot pāri. Mētājas gluži vai pa ielām. Un, kas tik lielā vairumā, to bieži diži nevērtē. Sak: „Tas tak pašsaprotams, nekas tāds!” Nu, vai nav lieliski, māsas? Mijamies! Liepājnieki ventspilniekiem ierādīs kā radoši būt, bet pretim saņems māku radošu būšanu turēt augstā godā. Un tā būda rūks! I Ventspilē, i Liepājā.
Un tā turpināt var un vajag daudz un bezgalīgi. Un notiek jau. Uh, kā notiek! Un notiks vēl. Sa - darbība. Mij - iedarbība. Darbība. Iedarbība. Ļaudis. Pilsētnieki. Procesi. Viens ar otru. Neviens cits mūsu vietā. Šo nevar ierakstīt kārtības ruļļos, šo raksta uz pavisam cita materiāla.
Neaprunāt, bet parunāt. Neapsmiet, bet kopā smiet. Neskaust, bet apskaut.
Nemērīties, bet mērīt. Tuvumu, ne tālumu.
Liepāja – Ventspils.
Attālums – 118 kilometru.
Pusotra stunda – braucot ar auto.
Diennakts – ejot kājām.
Tepat – pastiepjot roku.
Un pieskaroties.