Kad sajūtu kādu jaunu melodiju, kaut nakts vidū iedungoju motīvu telefonā, lai nepazūd. Un tad ir jāsēžas pie taustiņiem un jāmeklē, kā spēlējas vārdi, kā tie kārtojas ritmā un ielīst skaņās.
Varbūt tu sāc rakstīt dziesmas tad, kad beidzot iemācies tās pabeigt?
Reinis Jaunais pēdējos gados pievērsies solo mūzikai, apvienojot dažādas ģitārspēles tehnikas savā autormūzikā.
...dziesmas vēl būs, kamēr vien mīlēšu un ticēšu, vēl būs.
Ikdienā mans darbs ir saistīts ar literatūras pētniecību, atdzeju, tulkojumiem. Dziesma šajā pienākumu gūzmā ir kā atelpas, cilvēciskas esības mirklis. Mirklis, kurš dziesmas ilgšanas brīdī iestiepjas bezgalībā.
Dziesma ir vienīgais pasaules pamatelements, kurā tik tieši un atklāti dzirdam, redzam un izjūtam tautas kopīgo dvēseli. Balss ir vienīgais instruments, ar kura palīdzību nevar noslēpt to, kādu vēsti nes izpildītāja (vai tas būtu autors, vai tikai izpildītājs) dvēsele.
Nekad neesmu gribējis ar savu dziesmu ko īpašu parādīt vai pierādīt. Nevēlos nedz mainīt pasauli, nedz kādu audzināt vai mācīt. Mēs visi esam vienā un tajā pašā pasaulē. Dziedu, jo ir ko dziedāt, rakstu, jo man to vajag.
Īsti nezinu vai atbilstu šim cildinātajam, peltajam, izsmietajam, godātajam, brīžam nenovērtētajam, brīžam pārvērtētajam nosaukumam – Dziesminieks, bet ja tas ir cilvēks, kurš dziedot top laimīgs, tad es esmu Dziesminieks…
Man mēdz būt ilgi periodi, kad gadiem neuzrakstu vispār ne rindiņas (es ar to pat lepojos), jo rakstu tad, kad tiešām ir, ko teikt, kad pasaule smaržo un ir tik pilnskanīga, ka prieks tādu dāvināt citiem.